Ļa Belle Epohujē

Vobščem ir Vecajā Rīgā "krogs" Epahujē Bella aka Franči.
Dažreiz šamējais iestādījums cenšas attaisnoti (sic!) kļūt par īpašu bohēmas nostūrību.
Diemžēl, kā pēdējā laikā var ievērot, Viņš un īpaši intelektuāla atmosfēra ir nesavienojami jēdzieni. Sakat paldies The Britu tūristu un citu līdzvērtīgu salašņu pieplūdumam.
Bet tajā pašā laikā, iestādījums ir pelnījis plašāku cieņu aiz tā, ka tur ir norisinājusies daudzu revolucionāru ideju apmuļļāšana un apvāvuļošana, lai arī bez īpašiem rezultātiem (Vaij autobusi pārvietojas pēc noteikta algoritma? Tas joprojām ir kinda noslēpums)...
Dažreiz tur ir pat bijušas apšaudes un vēlākie izgājieni ar De Toļļa (r?) pieminēkļa apgānīšanu (W-l anyone, aye?).
Lai gan rezultātātā ikdienišķais alus tā pat ir negaršīgs (dažu labu reizi pat BEZgaršīgs), tomēr, daži ļaudis ir nonākuši pie slēdziena, ka Epohujē aka Franču Bella ir viņu dzīves un prastas piedzeršanās neatņemama sastāvdaļa.

Tāpēc, pamatojoties uz augstākminēto, šamējais (Testa) ieraksts ir "Par Mūsu Visu Mīļoto Ļa Bellu Epohujē".

Izgājošoreiz' pat, starp citu Trešdien, pēc tam, kad LU Observatorija mūs atkārtoti piekāsa atsakoties cenzēt mākoņību iekš Rīdziņas (fak to so called Upi) debesīm, tika izlemts lepni doties uz Epohujē.
Iestādījums bija pat tik laipns, ka sagaidīja mūs ar Brīvajiem Galdiem un ar kādu dumju praktikantu, kas laika gaitā piedzērās un smaidīja kā maija saulīte.



Uzreiz pēc tam tika iegādāts Dienišķais un ieņemtas attiecīgās vietas, lai sagaidītu Izcilo Jautrību.
Atnākot Cīņu Biedram, Jautrība joprojām aprobežojās ar dumu sēdēšanu un vāvuļošanu par bikšu pāriem; sak, kuram ta viņu ir vairāciņ? (Heh, MAN!! :D )

BET! Uzradās "Politologs", kurējais ļāva saprast, ka ir ārprātīgs! Sekojoši, laiciņš pagāja iztirzājot Kalvīša un citu ļaužu darbības, kas rezultātā ļāva izvirzīt secinājumu, ka "Politologs" ir dumjš kā veca piepe.

Nū jā...
Vēlāk, protams, notikās lielumlielā pļēgurošana un citas pieņemtas, saviesīgas darbības

Runājot par galveno - iestādījums, kā vienmēr izceļas ar nelaipnu, "krievvalodīgo" bārmenu (wtf?), kas jūtas personīgi apvainots, ka tiek uzrunāts latviešu valodā un ar dīvaini šizofrēnisko apsargu, kuram dzīvē pats galvenais šķiet lepna klaiņošana pa viesmīlīgajām telpām un tēvišku uzmudrinājumu došana sagurušajiem apmeklētājiem.



Ak jā, alus tur nekad nav garšīgs.

Laikam ritot tika izmatots Lielais Ļaunais Paparacci aparāts un iemūžināti visādi ļauži, kas tā vai citādi izcēlās ar īpašu ekstravaganci.