- Lai iepūš man cara tētiņš, tajā pašā vietā kur saule nemēdz spīdēt - jau pieminētais protagonists nodomāja - Galu galā, skotu kalniešu izcelsme kotējas nedaudz augstāk nekā krievu zemnieciskums.
Pēc nolažotās Borodinas kaujas un Maskavas nosvilināšanas Suvorova kungs bija apmulsis un diezgan melanholisks. - Nekas - viņu mierināja generālštābs - Gan jau Smoļenskas un citu nožēlojamu miestu mužiki ķers savas rungas un patrieks franču okupantus. Galu galā, mums te visiem pajāt gar to Maskavu, tikai muļķa varžēdāji uzskata to par izcilu sasniegumu, māte Krievzeme diezgan plaša un tādu Maskavu ir samērā daudz. Bez tam Tolstoja kungam jau vajdzēs iedvesmu, lai sarakstītu savu bezgalīgo eposu par krievu tautas varonīgo cīņu pret ārvalstu apsiedējiem, kas te ieradās kā tādi barbari, visa šitā sūdu būšana padarīs to pasākumu tikai īsti dramatisku. - generālštāba nobarotās aizmugures žurkas tikai vāvuļoja un vāvuļoja tādā garā. Suvorovam tas ne visai patika, jo liela daļa armijas bija padirsta un cara tētiņš bija pietiekoši plānprātīgs, lai jau apvainotos uz nākamo Alpu šķērsotāju.
Tikmēr jau pieminētais skotu izcelsmes karavadonis iekšēji gavilēja, bet ārēji izskatījās drūms kā veca piepe. Galu galā - bija jau pamats, Borodinas kauju ne jau viņš bija slaidi papūtis. Un vispār tagad viņam bija kaut kāds dīvains dvēseles stāvoklis, kas būtu raksturojams kā - da pļeval na vas vseh s vysohoi gory. Drūms viņš bija tikai kompānijas pēc, lai viņam nepiešūtu Dzimtenes nodevību un citus saistītus grēkus un nesapūdētu kaut kur Solovjos.
Drīz vien notika tas, kam pēc veciem kanoniem pienākas notikt. Atnāca bargā Krievijas ziema. Liela daļa krievu strēlnieku nosala, īsti nesapratuši, kas notiek, bet galvenais, ka nosala vēl vairāk franču okupantu un Grande Armee izskatījās diezgan nožēlojama.
Tajā brīdī ne īpaši gudrajam cara tētiņam Suvorovs bija jau smagi pieriebies. Šams nemācēja smalki uzvesties visādos iekdienišķos Ziemas pils dzerstiņos. Vienmēr ieradās ar netīriem, sabristiem zābakiem, dzēra šņabi un mauroja huzāru dziesmas. Lai arī par tām dziesmām visiem galvenokārt bija vienalga (nu ja neskaita angļu sūtņus), dumji un nepatīkami bija tad, kad Suvorovs pārgāja pie častuškām, kurās apdziedāja veselīgu meiču intīmos sakarus ar visiem pulka zirgiem. Eiropai vajadzēja parādīt ka Krievzeme tomēr jau nu nav šāds tāds salašņu sakopojums, bet gan tīri civilizēta valsts, bet Suvorovs īpaši par to nedomāja. Par šādu attieksmi un neslavas celšanu svētajai Krievzemei Suvorovs tika izlidināts no galvenā armijas virspavēlnieka posteņa, pirms tā īsti atspirga. Nu bet vietā atkal ielika jau pieminēto skotu izcelsmes karavadoni.
Kad ļaunais Becebuls jebšu Napoleons aizvācās no Krievzemes, skotu izcelsmes karavadonis viņam nesteidzīgi gāja pakaļ, pa ceļam pārmīdams kādu stiprāku vārdu ar tā saukto Varšavas hercogisti, kura bez jebkādas atļaujas bija pamanījusies pa starpam izveidoties. Bezmērķīgi klaiņodami pa Eiropu nabaga skotu izcelsmes karavadoņa līdzgājēji salasīja visādas bīstamas idejas, tur par kaut kādām personas brīvībām un citiem murgainiem savāvuļojumiem, kuri būtu pabāžami zem nosaukuma "Nāvi caram, lai dzīvo republika". Vēlāk gan viņus nosauca par dekabristiem un par velti izrādīja Krievzemes sniegotos plašumus un citus baltos lāčus. Bet tas jau ir cits stāsts.
Kamēr Suvorovs mēģināja atkārtot Hannibala izgājienus vazājoties pa Alpiem (Daži apgalvo, ka šams esot uzvedies kaut kā kā līdzīgi Nēronam, kurš nosvilinājis Romu braukāja pa upi un citēja Iliadas rindas, kurās attēlota Trojas degšana, tikai Suvorovam nebija ne jausmas, ko tādā brīdī (vazājoties pa Alpiem) klāstījis Hannibals. Tāpēc viņš apmierinājās ar vietā un nevietā izmantotiem Cēzara citātiem par upes šķērsošanu a ļa kauliņi ir mesti un pats dīvainākais, stāvot kāda kalna virsotnē nopūtām un citiem teatrāliem izgājieniem bagātā uzrunā, saviem karavīriem atkal un atkal stāstīja, ka arī kaut kāds Bruts ir viņam tur ko nodarījis. Citi izteica minējumus, ka vai nu viņš ir piemāvies vai saķēris meningītu, vai arī abus divus kopā. Lai gan, pazaudējot lielu armijas daļu, viņš tomēr izpelnījās, ka viņam tur kaut kādā vietējā miestā uzceļ pieminekli, tomēr ne visi Alpu jodelētāji to pasākumu atcerējās ar labu vārdu), skotu izcelsmes karavadonis jau jutās kā izgājis cauri Triumfa arkai. Tas viņam arī daļēji izdevās, jo franči nezkāpēc vairs ne īpaši vēlējās turpināt karu un izdomāja diezgan nelāgā kārtā padoties atgriežoties pie status quo, kas nozīmēja arī monarhijas atjaunošanu.
Visus viņus, tas ir, svētās Krievzemes karotājus - kuri protams ir četru vīru resnumā un sešu zirgu stiprumā mājās uzņēma kā varoņus un bučoja uz abiem vaigiem, dažiem pat piešķirot Svētā Jura krustu, citiem arī pēc nāves. Tomēr skotu izcelsmes karavadonim saglabājās kaut kāda zināma nepilnības sajūta. Gribējās kaut ko vairāk.
Tad, kaut kad skotu izcelsmes karavadonis pārcēlās uz labākiem medību laukiem, citiem vārdiem sakot nosprāga.
Laikam ejot kādā ES dalībvalsts galvaspilsētā tomēr viņam uzcēla brīnumainu pieminekli. Tur viņš bija visā savā krāšņumā un dusmīgi noskatījās uz visiem garāmgājējiem, kuri pat īsti nesaprata, kas tas tāds un kam tas domāts un ar ko tādu varētu ēst.
Daudzas dienas pagāja un atnāca, daudzi zvirbuļi viņu apkakāja un pēc Krievzemes spozmes alkstošā jaunatne regulāri taisīja tur savus dzerstiņus un citādus saviesīgus pasākums, dažreiz stiepdami līdzi arī Vlasoviešu karogu. A viņam bija pajāt. Galvenais, ka pieminekli tomēr izpelnījās, tikai nevarēja saprast kāpēc tieši šeit - nostūrī ar kuru viņam nebija nekāda sakara. Izņemot tikai to, ka piedzimis bija. Nu toreiz gan vēl šeitan dominēja vecais Fāterlandes prūšu gars, bet kaut kā vienalga.
Reiz, kādā tumšā un citādi dīvainā naktī kāds varoņa broznas atlējumam ievilka ar tukšu alus kausu. Bet tas bija tikai tāds nesportisks ekscess.
Toties, jau pēc zināma laika pie viņa kājām mulsi un ar godbijīgu cieņu tika nolikts Upurtrauks.
Vai, tas gan bija kaut kas iepriekš neredzēts un mulsi brīnumains. Cik brīnišķīgi un lepni tajā atspulgojās un rotājās elektriskās gaismas stari un krājās sniegs. Beidzot skotu izcelsmes karavadoņa gars jutās patiesi iepriecināts un pelnīti novērtēts. Ļautiņi gan tur visapkārt bezmērķīgi klīda un pat nepamanīja brīnumainās izmaiņas. Bet viņam bija vienalga. Vismaz kaut kas tāds, skotu izcelsmes karavadonim, nebija noticis un tāpēc viņš to Upurtrauku sargāja un glabāja. Katru rītu viņš viņu pasveicināja un apjautājās kā ta šis esot gulējis. Upurtrauks diemžēl bija mazrunīgs un diezgan rupjš, bet tomēr skotu izcelsmes karavadoņa rēgs viņu patiesi mīlēja. Šāda mīlestība un patiesa dvēseliska saskaņa ir pelnījusi tikt apdziedāta cauri gadsimtiem. Pasaule uzreiz bija skaistākā, kā burvīgas gaismas pielijusi.
Tomēr kādu dienu Upurtrauks bija pazudis. Skotu izcelsmes karavadonis lēja gaužas asaras un sauca to atpakaļ, bet bija jau stipri par vēlu. Un kādā agrā rītā atskanēja stiprs rībiens - tur salūza skotu izcelsmes karavadoņa rūdītā sirds...
Skats bija visumā cēls un pilns ar pārpasaulīgām ciešanām. Tikai retais ir spējīgs uz tik patiesām emocijām un sāpēm, jo daudzi vienkārši nespēj pacelties līdz tādam traģiskumam un mūžīgi paliek komēdijas līmenī.
Bet tā arī gadās un tāpēc es jūs visus aicinu ar klusmua brīdi pieminēt varonīgās ciešanas un brīnišķīgo pašaizliedzību un katram pēc iespējām un varēšanas sagādāt skotu izcelsmes karavadoniem jaunus un aizvien jaunus upurtraukus. Šī notikuma piemiņai mūsu sirdīs ir vienmēr jābūt kā kvēlojošai liesmai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru