Es ar biju Berlīnietis

Kad Kenedijs savulaik , Berlīnē teica, ka viņš ir berlīnietis (Ich Bin Berliener), viņš mani vēl nepazina, tacu tas man netraucēja izmantot lēto aviokompāniju gadsimta iespējas un pašam aizdoties uz Vāczemes galvaspilsētu.

Viss sākās RIX' ā, kur pieklājīgi un jauki tika izieta pasu un bagāžas kontrole, aprunājoties ar EasyJet' a reģistrācijas meitenēm (nezkāpēc viena no tām ar mani īpaši koķeteja). Tad kaut kādas kafijas un lidmašīnas gaidīšana, skatoties kā ikdienas rutīnā, kā pa skrejceļiem, neko nedarot, rokas kabatās sabāzuši, klenderē apkalpojošais personāls. Air Baltic Fokkeri nolaidās un pacelās, citiem vārdiem sakot - nekas īpaši interesants.

Pēc kaut kāda laika, kurš tika pavadīts skatoties CNN, ieradās turpceļa lidmašīna - jauks un skaists Airbus's A320. Drīz vien starta paātrinājums (tā machina lido ar Mach 0.87!!!!) un es jau atrados vairāku kilometru augstumā. Lai gan aizkrita ausis (lidojot mēdz gadīties) bija jauki saulaina diena, un visa Eiropa klāta ar mākoņiem, kas no augšas izskatījās varenskaisti.

Berlīnē, Šefieldas lidostā sākās pirmie gļuki. Pie pasu kontroles, mans nošņurkušais dokuments tika ilgi cilāts un pētīts, bet tomēr robežu šķērsot man atļāva. Laikam ierēdnītim likās, ka es esmu kaut kāds arābu nelegālais imigrants ar kreiso pasi. No lidostas, līdz centram ir kaut kādi 25km, kas tika braukti ar vietējo vilcienu - S-Bahn. Vilcieni tajā valstī ir tīri un sabiedrība pieklājīga.

Pa ceļam uz pilsētu sanāk braukt cauri kaut kādiem aizkakātiem industriālajiem rajoniem, kas īpaši neatpaliek no Maskackas un Zilupes krustojuma. Vilcienā iekāpa kāds cigāns un spēlēja akardeonu, aiz loga esošā pamestības un industriālisma ainava un graffiti, radīja visnotaļ sirreālu Berlīnes vīziju.

Kā izrādās es neesmu īpaši liels kartogrāfiskais idiots un man pilnīgi pietika ar divām reizēm ieskatīties kartē, lai es pilnīgi orientētos Berlīnē. Lai gan izkāpjot ārā Alexander Plazz, iesākumā nevarēju atrast TV torni (kas tur pat vien arī ir). Tika apskatīti visi parastie tūristu objekti - Branderburgas vārti, Reihstāgs, Muzeju sala, Berlīnes Doms utt. Berlīnē ir dīvaini, ka nav Rietumeiropas pilsētām raksturīgi izteiktās vecpilsētas, bet tas pateicoties Otrajam pasaules karam. Toties visas vecās ēkas, kas palikušas, ir milzonīgas un majestātiskas, divas - trīs Rīgas baznīcas pat tuvu nestāv. Tieši tagad Berlīnē notiek plašaptveroši restaurācijas darbi - visur slejas celtņi un ēku fasādes tiek iekonservētas.

Berlīnē cilvēki ir smaidīgi, priecīgi un pieklājīgi. Tur spīdēja saule un bija atnācis pavasaris. Ielas ir tīras un viss tiek uzturēts perfekā kārtībā. Berlīniešī ir ļoti laipni un izpalīdzīgi, lai arī slikti runā angliski. Galvenais, ka neredzēja nekādu pretīgu slāvisku urlu sakopojumus. Tika nogaršots vietējais alus - Berliner, jāatzīst, ka nekas īpašs nebija. Šajā sakarībā - Padevīgais kalps atzīstas mīlestībā Berlīnei un Vācijai kā tādai. Taisnības labad jāsaka, ka Berlīne un Austrumvācija kopumā - nav tas, ko pieņemts apzīmēt ar vārdu "Vācija".



Tajās dienās, kuras es tur pavadīju streikoja viss sasbiedriskā transporta sektors, tāpēc bija lielas problēmas kaut kur pārvietoties, lai gan S-Bahn kursēja kā ierasts.

Atceļā lidmašīna iekrita diezgan jaukā un lielā gaisa bedrē. Tas uzsita adrenalīnu un kopumā vispār izskatījās jautri.

Savukārt Rīga sagaidīja ar mūžīgo, drūmo lietu, nošņurkušiem, dusmīgiem cilvēkiem ar pelēkām sejām, netīrām ielām un krieviem.

Jābrauc vēl kaut kur!