Menu Juodaragis 2008 22. - 24. augusts

Darbojošās personas: Katze, Saņa & Kika

Ievads: Būdams pilnīgi un absolūti nojūdzies ar nevienam nezināmu ūberundrground'a mūziku - kuru pabāž zem pretīga nosaukuma - neofolks, kaut kādā veidā, sen atpakaļ uzzināju, ka Lietuvas zemē ikgadu notiek liels festivāls, kas sevi mēģina pasniegt kā lielāko neofolka pasācienu visā galaktikā.

Plāns: Nokļūt no Rīgas Zarasos, Lietuvā.

Sākums ir visai drūms. Negulēta nakts un Rīgas dzelzceļa stacija, kur pilns ar miegainiem pilsoņiem/nepilsoņiem, kuri plenderē šurpu turpu un dzer savu ikrīta kafiju, vai nu ko tur mēdz parastais, miegainais, rīta pilsonis/nepilsonis dzert. Pēc apnicīgas, pusstundas gaidīšanas es tieku iekšā vilcienā, kurš nolēmis braukt uz Daugavpili.

Piezīme: Senzināms fakts, ka Latvijas Dzelzcelš ir viena pretīga bedre un vilcieni ir netīri un nejauki.

No Līvāniem, kur es izkļūstu ārā no vilciena, man jānokļūst Preiļos, kur ir sarunāts tālākais ceļojums, bet šoreiz jau ar mašīnu. Tas nozīmē 40 minūšu nīkšanu, Līvānu "autoostā" un apmēram tik pat ilgu vilkšanos kopā ar autobusu pa šoseju.

Varonīgi pārciešot visas grūtības un nokļūstot Preiļos pasaule jau sāk likties visai cerīga. Ar kaut kādiem pāris gļukiem (Saņa nebija iegādājies leišu valūtu, un mašīna atradās tehniskās apskates procesā), beidzot notiek došanās uz Zarasiem.

Iztirzājums: Ceļš līdz Zarasiem paiet visai jautri un priecīgi. Ap septiņiem iebraucam Zarasos, kas no malas izskatās kā ikkatra random postpadomju pilsētele. Mašīnu atstājam pie vietējā policijas iecirkņa un dodamies izlūkos. Festivāls tiek organizēts ezerā uz salas, kas ir visai milzīga un vietas, kur izvērsties tur pilnīgi pietiek. Ceļu uz turieni ir viegli atrast - jo pretī nāk gotu/skinu un emo bērnu bariņi.

Nonākot pie vietas, kurā notiek iekšā laišana un biļešu tirgošana, atklājas, ka festivāla teritorijā nedrīkst ienest stikla taru un mašīnas tiek pārbaudītas, kas nozīmē, ka rodas visai nopietni draudi mūsu trijām alus pudelēm šķirties no mums. Pazemīgais kalps tomēr nezaudēja apķērību un, kamēr Kika aiziet atpakaļ pēc mašīnas, lai ar to iebrauktu teritorijā, pamanīja kādu citu transportlīdzekli ar latviešu numuriem un devās dibināt jaukas pazīšanās ar tautasbrāļiem un noskaidrot, cik ļoti drakoniska ir leišu apsardze un vai viņiem nav kāda īpaši viltīga veida padomā, kā iemānīt iekšā stikla pudeles. Saviesīgā un laipnā sarunā, tomēr nekas neatklājas, jo tautiešiem pašiem pastāv tāda problēma.

Visai nobēdājušies, dodamies paņemt savas rezervētās biļetes.

Līdz tam laikam es jau biju iemācījies kādus trīs vārdus kaimiņu valodā un tos lepni nodemonstrējis, izteicu savu vēlmi pēc biļetēm. Jaunās un jaukās meitenes, kas tirgoja biļetes, smaidot un sakot - jā, jā, tūlīt būs jums biļetes, tikai vajag 300 litus.

Pazemīgais, tik pat smaidoši, jauki un pieklājīgi atdeva 300 litus un tūlīt pat saņēma... VIP aproci parastās vietā....

Neliels apmulsuma brīds, gan pazemīgā prātiņā, gan starp meitenītēm, jo izrādījās, ka VIP status mums ne gluži pienākas, bet, laikam pazemīgā šarma un harizmas, vai citu džedaju spēku dēļ, apstulbināts orgkoms nejaušām sajaucis aproces. Bet bija jau par vēlu raut nost no rokas VIP aproci un nācās arī pārējo komandu ar tām apbalvot.

Tādā veidā, nejaušām kļuvuši par īpaši svarīgiem ļautiņiem, mēs nicīgi noskatoties un lepni izslējuši galvas, pār pelēcībā grimstošo lietuvju pūli devāmies uz telšu pilsētiņu, kur centāmies uzsliet savu telti. Tas bija visai grūts un sarežģīts pasākums, jo 1) abiem diviem vīriešu kārtas pārstāvjiem (man un Saņam), kā izrādījās, telts celšanā ir visai nosacītas, teorētiskas zināšanas 2) vai nu leišu senču kaulu, vai arī priežu sakņu dēļ mietiņus zemē iedabūt bija visai apgrūtinoši.

Bet arī šoreiz, varonīgā komanda neapmulsa un kādu stundu noņēmušies ar telts uzsliešanu, to tomēr, vairāk vai mazāk godam paveica. Nu un tad arī varēja doties pēc leišu alus.

Apmainoties visai sīrupainām pieklājības frāzēm ar vietējo alus tirgotāju, kurš, kā izrādījās māk runāt arī latviešu valodā, varējām izbaudīt vietējo žļurgu - Tautras alu, kurš, īstenībā bija visai labs. Lēni klaiņojot pa salu, Allahs mūs aizvadīja pie mazās skatuves, kur jau kaut kādas lietuviešu grupiņas spēlēja, bet par cik valodas dēļ, bija visai grūti saprast lirikas un izbaudīt sniegto daili, tika nolemts pārvākties ezera krastā, no kura pavērās skaists skats uz Zarasiem un Zarasu baznīcu un pameditēt. Blakus, ezermalā sēdēja dažādi klusi ļautiņi, goti un suņi, lielākoties, un viņi īpaši netraucēja diskusijām par sēļu kultūru un Lietuvas vēsturi, kas drīz vien iesākās starp pazemīgo kalpu un cīņubiedru, Saņu. Tikmēr uz skatuves mainījas visādas dīvainas grupas, kuras spēlēja viskautko sākot no ambient, līdz blekmetālam, bet visas lietuviešu.

Satumsa, palika auksti un visai garlaicīgi, Kika ierosināja apskatīties, kas tiek tirgots amatnieku ciematiņā, kas visai netālu atradās, un kur vietējie lietuviešu amatnieki bija salikuši visādus savus izstrādājumus - māla podiņus, bronzas gredzentiņus un tamlīdzīgu hlamu. Par cika ap to laiku jau bija pusdivpadsmit, liela daļa amatnieku bija guļoši, piedzērušies, vai arī aizklīduši kaut kur. Tikai viens vienīgs amatnieks, pusgrīļodamies, sveces gaismā turpināja pardot savus bronzas izstrādājumus - aproces, saktas, gredzenus un dažādus kulonus. Kika sāka aplūkot bronzas gredzentiņus, tikmēr Saņa, ar pārdevēju ievadīja sarunas par Zalkšiem.

Amatnieks, savukārt bija smagi nojūdzies ar lietuviešu mitoloģisko tēlu - Aitvaras, latviešu Pūķa analogu, un klāstīja par to, kā un ko tas dara - piegādā naudu, labību un ir vispārīgi paklausīgs mājlopiņš kā mazs kaķēns.

Kad viņš man stāstīja rituālu veidu kā iegūt Aitvaras, un es viņu pārtraucu sakot, ka es to ļoti labi zinu, nabags ļoti apvainojās, par faktu, ka kāds vispār to zina un turpmāk kontaktējās tikai ar Saņu un Kiku.

Mani tas īpaši neapbēdināja, jo cilvēks, vāvuļoja tikai par Aitvaras. Cilāja visādus izstrādājumus ar Aitvaras simboliku un strīdējās ar iereibušo Saņu, kurš savukārt slavināja Zalkti.

Manuprāt, nabaga lietuvietis bija nonācis totālā tā dīvainā mošķa kalpībā un kļuvis par Aitvaras priesteri, kā kāds mans paziņa, kurš savukārt bija Ūsiņa priesteris.

Beigās Saņa atrada milzīgu alvas/bronzas sakausējuma Aitvaras, Zalkša un kaut kādu dīvainību apvienojumu uz kura bija rakstīts - izglābsi Zalkti, Aitvaras palīdzēs, kas tam patika un to viņš nolēma iegādāties.

Par cenu abi divi vienojās ļoti interesantā veidā (Saņam vispār ir tendence kaulēties visai savdabīgos veidos) - uz jautājumu, cik ta tas izstrādājums maksā, pārdevējs teica, ka 40 vienības - bet viņam esot vienalga, kādā valūtā - litos, latos vai zlotos.

Mja, viņa viltība bija izcili apbrīnojama un ... viltīga - jo liti ir no šīm trijām valūtām visnevērtīgākā - 1 lats ir apmēram 5 liti, tomēr nabagam vienalga nācās apmierināties ar litiem.

Kad nu publika bija laimīga - Kika ar gredzentiņu un Saņa ar to monstru, devāmies atpkaļ uz skatuvi, kur uzstājās pirmā vakara hedlaineri - Krievijas Theodor Bastard.

Theodor Bastard, lai gan es šamējos, pirms tam zināju, tomēr pamatīgi pārsteidza. Grupa jau ar pirmajām skaņām nohipnotizēja publiku un nelaida to vaļā līdz pat pašām beigām. Gaismas, izcili skaistā mūzika un sievietes vokāls, kā arī sazinkāda puštunu valoda lika visiem klātesošajiem grimt fantastiskā pasaulē, kur valda tuksnešaini plašumi, karsti dienvidu vēji un Austrumu naktis ar brūnām acīm, kas slēpjas aiz hidžras, kurā melnīgsnēji karotāji, ar līkiem zobeniem trenkā ļaunos džinus. Uz mirkli visa sala pārvietojās uz savdabīgu paralēlo realitāti, caur priedēm spīdēja sarkanīgs pusmēness un valdīja austrumnieciskas smaržas. Cilvēki stāvēja klusi un iegrumuši katrs savās vīzijās.

Tas izskatījās apmēram šādi:







Pēc tam, iespaidiem pārņemti, izdomājām, ka ir jāpaklaiņo apkārt pa salu. Bija jau kaut kādi divi naktī. Aizklīdām līdz teltiju, kur tika izrādītas filmas. Tur demonstrēja kaut kādu izcili, cienījamu lietuviešu klasiku, kuru visu skatījās ar cieņā aizturētu elpu. Arī pazemīgais, tur ieklīda, un nostājies stūrītī, mēģināja kaut ko saprast, kas notiek uz ekrāna līdz tas apnika un aizvācās no telts. Izmetuši nelielu apli, noņācām pie teltīm, kur nedaudz pasēdējuši pie ugunskura, sasildījušies, izlēmām doties atpakaļ pie skatuvītes, lai gan Kika labāk izvēlējās iet gulēt.

Mēs ar Sānu aizgājām pie sktuves, kur viss jau faktiski bija beidzies un tikai kaut kāda daļa publikas uzturējās pie ugunskura (vispār tur bija desmitiem ugunskuru pa visu salu), tur, pēc kāda laika Saņam apnika un šams aizklīda gulēt. Es savukārt sadibināju kontaktus ar vietējo lietuvieti, gruzīnu (protams, ka tika pacelti kausi par Gruzijas brīvību un vispārēju laimi), francūzi un vēlvienu lietuvieti, kurš bija Kauņas universitātes mācībspēks.

Jaukās sarunās par lietuviešu un latviešu pienu, airBaltic, armiju un meitenēm tika sagaidīts rīts un saulei austot, pazemīgais kalps, ap sešiem, atkritumu savācēju mašīnām braukājot šurpu turpu, devās uz telti gulēt.

Tā beidzās pirmā diena. Turpinājums un fotogrāfijas sekos.