Obama, neofolks, witcher's un ubuntu

Urā, urā, urā, ASV savēlēja Obamu - nu ir īstens prieks un jautrība garantēta, kā arī, protams mūžīga pārticība un changes. Labi, Dievs ar viņu. Par cik man nav balstiesību, es nepiedalījos ASV prezidenta vēlēšanās un tāpēc īsti nevaru piedalīties uzvaras svinībās. Toties es, kamēr Kristofers, laiku pavadīja vazājoties pa krogiem, atļāvos nolīst pagrīdē. Tomēr šis, tas ievērības cienīgs atgadījās.

Jāsāk ar to, ka manās rokās nonāca saslavētā poļu RPG The Witcher. Ap viņu jau sen atpakaļ valdīja līdzvērtīgs haips kā ap Obamu - sak, beidzot ir revolūcija un jaunas pasaules sākums. Būdams kaujama aita, es, protams, naivi paļāvos un, kad biju ... ehm ... ehm iegādājies 9GB lielo instalācijas ISO un noņēmies ar spēles palaišanu varēju aiz sajūsmas kliegt un spiegt. Bet tas man tika taupīts. 

The Witcher, protams, ir laba un jauka un perversa spēle, kur fuck tiek lietots dažādās un neiedomājamākajās kombinācijās un iespējams regulāri būt pālī, un pārgulēt ar jebkuru ielasmeitu, bet pārsvarā ir pabāla sava žanra pārstāve. Ir protams jauks sižets, ko baudāmāku padara slavinātā izvēļu sistēma, kad rīcības rezultāti parādās sazin cik vēlāk spēlē, ir arī skaista grafika un spilgti personāži. Bet kopā, pasākums ir klišejiks un nodrāzts. Galvenais varonis sirgst ar amnēziju, valsti pārņēmusi mistiska slimība un jukušu monstru ordas, purvā dzīvo indīgas čūskas, skraidām, lasām puķītes, slaktējam vilkus. Da nu nafig.

Toties 1. novembra vakarā, speciāli visu Svēto dienai par godu tika organizēts "neofolka" fests PAKACā, kurā es biju orgkoma pārstāvis - stāvēju pie projektora, gudri runāju par Bramu Stokeru un Bairona dzerstiņiem un neopagānismu Eiropā. Sanāca dažādi ļauži, lielākoties paziņas un viens nerds no malas, kas nejaušām bija redzējis afišu. Nabags pieklājības pēc nocieta Teatr Jada īsfilmas un klusi, likteni labāk neizaicinot, aiztinās projām...

Palikušie noskatījās 1922. gada Nosferatu (pusi pasākuma es noskipoju, jo nevienu īsti neinteresēja neofolks) ar In Slaughter Natives saundtreku, izdzēra dažus alus un lielīja notikumu kā izdevušos. Lai gan, tā īsti nesaprata o čom sobstvenno govorja reč . 

Nākošās dienas es vairākkārt, nesekmīgi centos doties uz galvaspilsētu, bet tad atmetu tam ar roku un nolēmu, ka man obligāti ir jāuzliek Ubuntu. Ar VMware Workstation palīdzību, ne bez pūlēm un niknas lamāšanās, kad gadījās kaut kāda mistiska, sajāta distribūcija, vai kļūdas pēc x64 versijas, es Ubuntu uzinstalēju un jutos ļoti apmierināts, kas gan visai ātri pazuda. 

Ubuntu neatpazina manu GF 7600 GS. Tas nozīmēja ka sākās ņemšanās ar Nvidias draiveriem, kura man nesaprotamu iemeslu dēļ, savā weblapā nepiemin, ka versija tāda un šitāda, sazinkādu iemeslu dēļ neatbalsta 7600 GS. Tādā garā, pēc try and fail metodes, izdevās atrast īsto draiveri un sākās vislielākā jautrība. Nvidiai nepatika tas, ka strādāja X serveris, kuru Ubuntu vidē, nemaz tik viegli nevar atkillot un/vai izmainīt tā darbību. Nākas vien ar konsles palīdzību to nosprādzināt. Jā, protams, tagad Nvidias draiveris sarosās un sāk instalēties, lai pēc brīža pateiktu, ka ir jākompilē kernel's un tur pat arī nosprāgtu neko nepaveicis. Šajā vietā es nomocījos ilgu laiku, līdz šim pat brīdim, (un neko dižu tā arī neesmu sasniedzis), līdz sāka rasties neapturama vēlme kādu nogalināt (Nvidia's programmētājus!!), piedzerties, vai arī iet gulēt. Laikam jau jāmēģina apvienot visas trīs lietas un jāizmet kaķis no gultas, kurš tur jau uzturas trešo stundu.