S.T.G.M.

Vakars iesākās bezmaz izcili. Skaistas Ķīpsalas ainavas, bezdelīgas planē un čiepst, lidinās jūnijvabole, piemeklēts soliņš pretī zinību templim un, galvenais, nekādu naudaskāru kārtībnieku! Sēdējām, malkojām alu un priecājāmies, jo pat tik liels pesismists kā es neuzdrīkstējos noliegt to, ka dzīve ir skaista...
Uz zemes nolaidāmies, izdzirdot netīkamu skaņu no plīstošas stikla pudeles. Mūsu ausis gan saudzētas netika, jo vienai pudelei sekoja otrā un pēcāk arī trešā. Nekas cits vairs neatlika kā pievērsties nez no kurienes izpeldējušai visai mazgadīgu jauniešu grupiņai, kas turpat netālu nodarbojās ar lietām, par kurām viņu vecāki vis galvu neglāstītu. Jautrība tur sita augstu vilni pat neskatoties uz to, ka dažs labs kājās turējās visai nosacīti.
Bet visspilgtākais tēls bija kāda tikpat mazgadīga dāma baltās drēbēs. Aiz gara laika sākām apspriest ornamentus uz viņas drēbēm, līdz nonācām pie secinājuma, ka tie nav vis nekādi mākslinieciski rotājumi. Kā šķita, šī dāma bija veiksmīgi apvemta no augšas līdz apakšai.
Tā mēs uzjautrinājāmies kādu laiku, līdz viņa pagāja garām. Jāpiezīmē, pleķi bija pārāk tumši, lai mūsu sākotnējā diagnoze šķistu ticama. Šai dāmai kāds bija pamatīgi uzdirsis virsū, pie tam sākot no paduses, beidzot ar kurpi. Protams, nav izslēgta versija, ka viņa būs intensīvi grozījusies, guļot kādā renstelē, kur kādam amorālam pilsonim būs labpaticies nokārtot dabiskās vajadzības.

Ko nu lai šādā situācijā vairāk piebilst... Āmen.