Kāpēc Latvijā atzīmē Bermonta dienu

Deviņpadsmitā gadsimta, septiņdesmitajos gados, Gruzija bija jau neatņemama un neatdalāma Krievzemes daļa, un varonīgie Krievijas impērijas karavīri, jau ilgus gadus, modri un droši, stāvēja šīs mazās kalnu zemītes sardzē. Bija jau ari iemesls. Pavisam netālu, dievidu pusē, aiz Mazā Kaukāza, slaistijās ragainais Osmaņu velns un daudzas, jo daudzas tautas smaga sultāna verdzībā. Osmaņu turki jau sen kāroja sagrābt paša Dieva iekārtoto paradīzes stūrīti, ar sniegotiem kalniem, straujām upēm, skaistām sievietēm, vīnogām un aitām leknās pļavās. Lai gan pēc nesen notikušā Krievu - Turku kara, Osmaņu velns izskatījas, ka ir galīgi satriekts un bija nolīdis alā salaizīt savas rētas.

Tikmēr, varonīgo krievu karavīru sargāta, Gruzija plauka uz zēla. Kultūra uzplauka, analfabētisma līmenis samazinājās, gruzīnu bērniņi laimīgi skraidīja pa parkiem un skaļās, maigās balstiņās recitēja Šotas Rustaveli poēmas par bruņiniekiem un princesēm.

Tiflisā viens pēc otra atvērās naktslokāli, krogi un opija pīpētavas. Pilsētā apgrozījās daudz ļaužu: krievu virsnieki ar daiļām dāmām pastaigājās pa ielām, dārgās karietēs braukāja aristiokrāti un salonos pārsprieda Parīzes modes jaunumus.

Tā nu kādā, brīnišķīgā dienā, Tiflisā ieradās Krievu - Turku kara varonis, rotmistrs Rafaēls Bermonts. Lepna, balta zirga mugurā Rafaēls drasēja pa Tiflisas ielām un demonstrēja visiem, kas vien vēlējās redzēt Krievijas dragūnu izcilību. Tajos brīnumainajos laikos visādu veidu krievu oficieriņi bija ļoti pieprasīti dažādos saviesīgos pasākumos un tāpēc veseli militārie kontingenti to vien darīja kā vazājās pa operām un filharmonijām.

Arī Rafaēls bieži vien devās uz Tiflisas operu, lai laiku pavadītu dziļi dzerot no mākslas un kultūras kausa. Un kādā vakara izrādē viņš ieraudzīja daiļu, ēterisku būtni, ar baltu ādu, tumšiem matiem un dziļām acīm - skaistu jo skaistu gruzīņu aristokrāti, kuras senči bija rados ar kaut kādu izcilu viduslaiku princi. Kņazieni Kugaševas jaunkundzi.

Pēc pāris dienām, kurās Kugaševas jaunkundze saņēma no rītiem baltas un vakaros sārtas rozes, pēc pastaigām romantiskos dārzos, pēc klusu izdvestiem mīlestības apliecinājumiem, pēc solījumiem precēties, Rafaēls jau bija viņu izdrāzis.

Kuguševas vecāki nebija sajūsmā. Māte plēsa sirmos matus un raudāja. Tēvs staigāja apkārt kā melna nakts un drūmā niknumā visu laiku atkārtoja - "Šis krievu iznirelis, šis pļēgurs un plānā galdiņa urbējs man tagad būs jāsauc par zontu?  Pie visiem velniem, ko teiktu visi mūsu zilasiņu senči? Muļķe tāda! Guļas zem visiem salašņu dragūniem. Nemūžam! Neparko!" Bet aizvainojumu nācās norīt, īpaši tāpēc, ka Kugaševa krita histērijā un solijās noslīcināties, nolekt no klints un noindēties un vēl arī tāpēc, ka tā, kā izrādijās, ir uz grūtām kājām.

Tika nosvinētas visai pašķidras kāzas, kur vienīgais, kas piedzērās bija tamada un Rafaēls. Kugaševa ar mīlas pilnām actiņām lūkojās, kā Rafaēls, pilnās burās, sauca tostus par cara veselību un sita pa pēcpusi visām sieviešu kārtas viesēm, viņas māti un aitas ieskaitot. Visi pārējie viesi sēdēja klusi un drūmi itkā būtu atnākuši uz bērēm, vienīgi Kugaševas māte dažreiz, ar baltu lakatiņu, noslaucīja kādu asaru un tēvs, kad Rafaels līda bučoties, nočukstēja "Lops".

Pēc kāzām, jaunajam pārim tika piešķirts neliels dzīvoklītis kādā Tiflisas priekšpilsētā, kur vienā no istabām rotmistrs Rafaēls tūlīt iemitināja zirgu, un ģimene lika noprast, ka abi laulātie ir ne visai vēlamas personas kopīgos famīlijas kopā sanācienos uz Ziemassvētkiem, un vecās, sirmās Dedismedi tantes dzimšanas dienām.

Bija arī pēdējais laiks, jo Kugaševas grūtniecība vairs arī nebija apslēpjama.

1877. gada martā, rīta pusē, pasauli ieraudzīja Kugaševas un Rafaela jaundzimušais. Viņš bija puika un tika nosaukts par Pāvelu. Pēc dzemdībām, ieskurbušais tēvs, asarām acīs pliķēja puiku pa dibenu, cēla gaisā un zvērēja, ka savu dēlu veltīs caram un Svētajai Krievzemei. Kugaševa joprojām skatījās ar tik pat mīlestības pilnām actiņām.

Kad Pāvels paugās, viņam atņēma visas lupatu lellītes un nolēma iemācīt mūziku, jo, kā Dedismedi tante reiz bija noteikusi - "Tas puika taču dzied kā putniņš". (pēc Pāvela piedzimšanas un arī tāpēc, ka Rafaels bija no Kugaševas aizbēdzis ar kādu daiļu armēnieti, bet zirgu atstājis, ģimene bija pret nabaga grēcinieci atmaigusi).

Puika dziedāja kā putniņš, bet ne gluži kā gaisīgs un ēterisks kanārijputniņš, vai strazdiņš, bet gan vairāk kā tītars. Tomēr skolmeistari viņam iedzina bijību un spēja iemācīt noplinkšķināt Donavas valsi. Ko viņš dažādās viesībās demonstrēja un tika atzīts par brīnumbērnu un Gruzijas Bēthovenu.

Bērnība un jaunība Pāvelam pagāja mētājoties pa Tiflisu un mācoties šo un to. Laiks gāja un Pāvelam nācās pildīt sava tēva doto solījumu un viņš kļuva par militārpersonu. Ņemot vērā Pāvila aristokrātisko izcelšanos, viņš iestājās kazku rindās un lepni drasēja pa Aizbaikāla stepēm.

Pienāca tumšas un drūmas dienas. Nolāpītie japāņi bija nodevīgi uzbrukuši Krievzemei un Aizbaikāla kazaku sičs aktīvi piedalījās kara darbībā. Pāvels izcēlās ar apbrīnojamu drosmi, daudz reižu viņš kopā ar brašajiem kazkiem, nāvi nicinot, dzenāja japāņu samurajus pa Mandžūrijas stepēm. Pāvels būtu viens pats uzvarējis Japānu, ja vien Krievzeme nepamanītos nožēlojamā kārtā zaudēt karu. Par dienestu un izcilību Pāvelam, cara tētiņš piešķīra Svētā Jura ordeņus un praporščika pakāpi, Pāvels kļuva par horundžiju un kristījās pareizticībā.

Pāvela militārā  karjera uzņēma apgriezienus un 1. Pasaules karu viņš sagaidīja jau kā rotmistrs. Karam sākoties, viņš atradās Kaukāzā, kur ļoti varonīgi cīnijās pret sazinākiem turku bandītiem 2. Kaukāza korpusa rindās un kļuva par štāba adjutantu, un tika četras reizes (pats gan apgalvoja, ka septiņas) ievainots. Pāvels bija ārkārtīgi izskatīgs, drosmīgs un bezbailīgs, un kad viņš savā mundierī parādījās vietējā sabiedrībā, sievietes ģība viņa priekšā.

Krievija karu galīgi zaudēja, notika revolūcija Pāvels jau bija paspējis kļūt par baronu Pāvelu Mihailoviču Bermontu - Avalovu, 1. ulānu pulka pulkvedi, uzturējās viņš Pēterburgā, kur varonīgi piedalījās eseru dumpī un lamāja komunistus. Kopā ar līdzīgiem viņš, diemžēl nesekmīgi, kalkulēja dažādus apvērsumu plānus, bet no Pēterburgas viņu piespieda aiziet boļševiku pārspēks. Pāvels pārcēlās uz Ukrainu, kur mierā un klusumā dzīvoja, audzējot kaktusus, kā arī apsverot militāri-taktiskas iespējas pabalstīt balto karaspēku un izglābt Krievzemi no sarkanā mēra. Viņš bija salasījis pāris uzticamus un brašus puišus un izveidojis savu maziņu armiju - nelielu kazaku vienību, kuri ar savām tačankām iedzina bijību pāris tuvākajos ciemos. Te nu viņu arī atrada Golcs.

Golcam bija savi velnišķīgi plāni saistībā ar pasaules iekarošanu, bet tam traucēja pāris nekulturālu bandformējumu, kas bija ieperinājušies teritorijā, ko pazīst kā Latviju vai plašāk un pareizāk - Ostlandi. Kādu gadu pirms tam, Golcs, tikko atgriezies no Somijas pilsoņkara, kur boļševiku salašņām ierādījis to īsto vietu un atbrīvojis Helsinkus (vismaz varonīgi piedalījies atbrīvošanā) atrada, ka vācu varoņu izlases karaspēks bija sakauts lupatu lēveros pie Cēsīm (Wenden). To bija izdarījuši bauri latvieši un bauri igauņi. Neapšaubāmi ar sazinkādas nebruņinieciskas viltības palīdzību. Zināmas vācu aprindas negribēja, lai Vāczemē ieperinās revolūcija un sabiedrotie, tāpēc bija izlēmušas, ka Reiham ir jāatdzimst un tam vajadzēja notikt Ostlandē. Fēnisku no pelniem uzcelt bija paredzēts Golcam.

Lai Rietumu pajoliņi neko nesaprastu, vajadzēja kaut kā īpaši viltīgi salasīt krietnos vāčus, izveidot kaujasspējīgu karaspēku un te nu noderēja Bermonts. Golcs aizbrauca pie Bermonta, lika galdā šņabja pudeli, pēc tam otru, un pēc tam trešo, un trīs skaistas istabenes. Bermonts piedzērās, skatījās uz istabeņu kājām un krūtīm un saprata, ka ir paša Dieva izredzēts, lai vadītu Golca saformēto Rietumkrievijas armiju un no Baltijas placdarma dotos triecienā uz Pēterburgu. Tā nu tika nolemts - Ostlandē formēsies krietno, kristīgo krievu izlases vienības, kuras ar vāču pabalstu dosies apkarot sarkano mēri. Golcs berzēja rokas, jo doties uz Pēterburgu ne cik nebija paredzēts. Paredzēts bija nostiprināties senajās vācu zemēs - Ostlandē un pēc tam maršēt uz Berlīni. Saprotams, ka arī Bermonts tobrīd tikai tēloja piemetušos idiņu, bet īstenībā viņa aukstasinīgais prāts jau sen bija izkombinējis, kā ar Golca un Vāczemes palīdzībum tiem neko nenojaušot, varēs atjaunot monarhiju. Karā un mīlestībā visas viltības ir labas.

Tomēr uz vietas, Jelgavā lietas izskatījās ne visai spoži. Pirmam kārtam, jau Rietumu sabiedrotie izturējās visai rezrvēti, otrkārt vietējā marģināļu, bauru valdība bija visai aizdomīga un trešam kārtam Bermonta vienības oficiāli skaitījās Judeņiča pakļautībā, kurš savukārt gribēja, lai viss notiktu tā kā viņš grib. Tas ir - lai Rietumkrievijas karaspēks nekavējoties dotos uz Pēterburgu, bet nevis laiku pavadītu slaistoties pa Ostlandi.

Bermonts rakstīja plašu un izmalcinātu korespondenci Judeņičam, kurš ap to laiku kāvās pie Pēterburgas, kurā izteicās, ka vietējie Ulmaņa bandīti ir galīgi aptrakuši un augām dienām un naktīm nodarbojas ar provokācijām pret Varonīgo Rietumkrievijas armiju, un neļauj tai doties Svētajā karā pret boļševikiem. Judeņičs Pāvelu sūtīja trīs mājas tālāk un pavēlēja nekavējoties ierasties kauju tejāterī. Par to, protams, Judeņiču piemeklēja bargs Dieva sods un viņš savas aktīvās gaitas nobeidza kaut kādos igauņu lēģeros.

Pienāca oktobris un Bermonta pārcilvēciskā pacietība bija sagrauta, ar asarām acīs un nopūtām viņš pavēlēja, lai varonīgā armija noslaucītu no ceļa salašņu formējumus, kuri joprojām nodarbojās ar provokācijām. Trieciens bija baigs un latviešu bauru vienības bēga kā no mēra. Ar lielu un stipru triecienu tika ieņemta Pārdaugava un jau bija saskatāmi senie vācu torņi Daugavas otrā krastā, bet te pēkšņi baskājainie bandīti uzspridzināja vienu tiltu un nikni šāva preti. Nu i nafig - nolēma Pāvels un uzbrukums tika apturēts, Golcs protams auroja un tam piemetās epilepsijas lēkme, bet viņam tika mierīgi paskaidrots - ka ir jānogaida, jāsavelk rezerves un tad jādodas triecienā uz otru Daugavas pusi, nav nekādas jēgas tērēt cilvēkresursus un kaujassparu. Rīts gudrāks par vakaru un galu galā - Rīga tik pat kā ieņemta un atdota likumīgajai kārtībai.

Pats Bermonts tikmēr uzturējās Jelgavā (Mītavā), viegli un patīkami ieskurbis, zirga mugurā viņš lepni drasēja pa ielām un pieklājīgi sveicināja pretimnākošās freilenes. (ļaunas mēles, kā vienmēr, melš, ka Bermons pa Jelgavu tā esot plostojis un mētājos visos grāvjos, ka pat viņa štābam esot bijis kauns)

Tomēr liktenis cērt smagas brūces. Saņēmuši bezgalīgi milzīgu Rietumu palīdzību, bauri, kopā ar čečenu teroristiem un amerikāņu militārajiem padomniekiem, nodevīgā, nebruņnieciskā uzbrukumā izsvieda bermontiešus ārā no Rīgas, pēc tam arī visas Kurzemes. Protams, Pāvela karaspēks varonīgi cīnijās un atsita visus uzbrukumus, bet tomēr, pārspēka mākts bija spiests stratēģiski atkāpties uz Vāciju, lai pārgrupētos.

Berlīnē Bermontam iestājās zaļa un varonīga dzīve. Viņš no trimdas krieviem izveidoja nacistiski-slāvisku organizāciju, kas pa Berlīnes ielām braši kaustīja vietējos sarkanos un to pakaļskrējējus. Bermonts bija vienīgā trimdas cerība uz glābšanos. Drāžot skaistās krievu aristokrātes to Pāvels daudzreiz pieminēja - arī to, ka Dievs viņam esot licis glābt Krievzemi un Pēterburgā kronēt caru. Tomēr melni mākoņi atkal sagriezās ap nelaimīgā barona daudzcietušo galvu. Nodibinājās Ādolfa iekārta un Gestapo uzoda kaut kādus tumšus finanšu darījumus ar trimdas krievu organizācijām. Diemžēl arī Pāvels tur bija pielicis savu pirkstu. Pats viņš, protams, kā mēs to visi labi zinām bija tikai vainīgs aiz sava ideālisma un naivuma. Gestapo arestēja Bermontu, paturēja cietumā un pēc tam izmeta no Vācijas.

Bermonts piezemējās Dienvidslāvijā, kur brāļi serbi to sagaidīja ar atplēstām rokām. Kādu laiku viņš lepni padzīvoja pa augstākās sabiedrības saloniem, bet drīz vien, viņa mundieris nonēsājās, oficiera zobens sarūsēja un nabaga pulkvedim visas durvis bija ciet. Izstumts, visu aizmirsts un nesaprasts viņš tomēr nezaudēja dzīvesprieku un pievērsās augsti godājamajai tirdzniecības nozarei. Bermonts tirgoja šņabi. Ēzelīšu vilktos pajūgos, pa kalnu ceļiem viņš vizinājās, visos miestos pārdodams ugunsdziru un Balkānu daiļuma apgarots sacerēja dzeju un savus memuārus. Daudz nopelnīt nevarēja. Bet tomēr kāds grasis atkrita, ko nolikt kaudzītē, sakrāt, lai vēlāk finansētu jauna karaspēka veidošanos, kas ar vēja spārniem lauztos iekšā Padomju Savienībā un atjaunotu konstitucionālo kārtību. Bet te nu aptrakušais Ādolfs sāka plosīties pa Eiropu un Bermonts sajuta, ka Dienvidslāvijā paliek nedaudz par karstu. Visu pamatīgi apsvēris viņš izlēma doties uz Jauno pasauli. Jo jau sen bija sajutis aicinājumu kļūt par kovboju un dzīvot tādā mazā rančo ar trejiem bifeļiem un šūpuļtīklu.

Uzkāpis uz tvaikoņa, Pāvels vēl ilgi noskatījās uz Eiropu, kas viņu bija tik daudz mocījusi un nesapratusi, notraucis asaru, varonīgais karavadonis devās uz bufeti. Diemžēl Amerikā, 1973. gadā noslēdzās varoņa šīzsemes gaitas.

Gāja ilgi gadi un barbariskie bauri lielijās, ka sakāvuši (kas nebija taisnība!) pulkveža Bermonta kraspēku un savai, muļķīgajai valstelej izdomāja veselas leģendas par diženu, dramatisku pretstāvēšanu Daugavas krastos. Nonāca pat tik tālu, ka 11. novembri, dienu, kad Bermonta vienības stratēģiski atkāpās pasludināja par Dižās uzvaras dienu - Lāčplēša dienu. Mūsuprāt tā ir jau pārāk liela ņirgāšanās. Bet kā jau mēs zinām, vēsture ir tikai pastāvošo iekārtu kalponīte...

Mēs aicinām pārskatīt, vispirms jau savu personīgo attieksmi pret varonīgo pulkvedi un vēlāk arī pieprasīt, lai arī valstiskā līmenī viņš tiktu reabilitēts. Un atzīmēt 11. novemri kā tam pienākas - kā dienu, kad Latvija varēja kļūt par nozīmīgu vietu, kur uzsākas Viskrievijas atdzimšana, kuras priekšgalā ir tādi dižgari kā Pāvels Bermonts.
Par Bermonta dienu!

NB! 
Visiem tiem, kas vēl joprojām nav sapratuši - viss augstākaprakstītais ir tikai ironija!