Reiz dzīvoja Šašiņš. Ak, cik krietns bij’ šis Šašiņš – ne mušai viņš neuzšķaudīja, ne zirneklīti samina. Ikkatru vakaru viņš peldināja savu kumeliņu Daugaviņā.
Bet reiz, aiz kādas kalna, kurš miglā tērpās un virpuļviesuļus ap sevi gaudināja, parādījās kāds nikns pūķis, Dondoks vārdā (kas ir sens mongoļelfu vārds). Ak, cik nekrietns bija šis pūķis – spļāva versmojošus uguņus un ektoplazmu, un svaidīja klinstgabalus kā skaidas. Raugi, pūķis bija pats Velns.
Šašiņa vecākais un gudrākais brālis gāja pūķi pievārēt. Bet pūķis nosmēja un aprija Šašiņa vecāko brāli.
Šašiņa vidējais un attapīgākais brālis gāji pūķi pievārēt. Bet pūķis nosmēja un aprija Šašiņa vidējo brāli.
Palika Šašiņš...
Šašiņa ciemata līdzpilsoņi bija izlēmuši Šašiņu atdot pūķim, lai pūķis vairs rudzu laukus neposta un linu mārkus nepieķēzī.
Ak, vai, ko nu?
Šašiņš, muļķītis būdams, arī gāja pūķi kulstīt. Paņēmis salmu zobentiņu un dimanta grābeklīti, Šašiņs nostājās pūķim pretīm.
Pūķis skatījās un smējās. Šašiņš vicināja zobentiņu.
Pūķis aprija Šašiņu un pēc tam izvaroja visas ciemta jaunuves.
Ak, cik nekrietni.
(Turpinājums Sekos)
1 komentārs:
Pūķi ES apēdu!
Ierakstīt komentāru