Viņa bija nekrietna sieviete. Nekas viņai nesagādāja lielāka prieka, kā ievilināt neldzīgu vīrieti savos tīklos, izsūkt un pamest. Nabadziņi centās, pirka viņai puķes, centās visvisādi izpatikt, bet beigās VIŅA tos pameta. Viņi nonīka...
Reiz tomēr viņa satika īpašu vīrieti. Nekad neviens nebija bijis TĀDS. Viņš no acīm nolasīja tai vēlēšanās, izpildīja tās un nekad nelika žēloties par sevi. Viņš bija ļoti galants un uzmanīgs, taču nekad nebija pārāk uzmācīgs. Viņš bija pati pilnība. Un TAD viņa teica "Jā!".
Skanēja zvani, līgavas māsas kaisīja ziedlapiņas - un svētsvinīgais mirklis tuvojās. Cienīgtēvs jautāja: - "Vai tu, cienītā, ņemsi šo jaunēkli par savu vīru?", un viņa teica: "Jā!"
Un tad cienīgtēvs jautāja: "Vai tu, cienītais, ņemsi šo dāmu par savu sievu?"...VIŅŠ pagriezās, lepni pacēlis galvu, un aizgāja, atstājot šo Melno atraitni vientuļu pie altāra. Viņš nebija sieviešu nīdējs. Viņš nebija pederasts. Viņš vienkārši mīlēja taisnību un tās dēļ upurēja gan savu, gan dāmas dzīvi...
7 komentāri:
Wtf? Vai tu jau galīgā sviestā saej?
Vismaz varēji atzinīgāk novērtēt manus literāros centienus.
Vakardienas iespaidā varētu vēl uzrakstīt arī stāstu par spoku dāmu, bet laikam to atstāšu citai reizei.
Kā izecās Dikenss - laulība ir tā pat kā pārmērīga brendija lietošana, viegli ar to sapīties, grūti tikt vaļā.
Mūsu aprindās gan [par laimi] laulības nav visai izplatītas.
kauč kā negāja pie sirds šis literārais daiļdarbs.
Tas tamdēļ, ka tu nebiji tajā alus malkošanā, kuras laikā man radās lielas mākslinieciskas domas.
Nākošreiz uzrakstīšu sonetu, ievērojot visas literārās normas.
Ierakstīt komentāru