Es karā(i) aiziedam(i)s

Daudzas vasaras bija pagājušas kopš brīža, kad varonīgie latgaļu vīri bija devušies pēdējā sirojumā. Zobini rūsēja, ādas vamži pelēja un dēli sāka čīkstēt kā sievas. Un tāpēc virsaišu padome nolēma rīkot milzīgu sirojumu pret moskaļu cilti, kas bija sākusi kļūt sevišķi nekaunīga un nebaidījās no krietnajiem nodevu ievācējiem. Tika izsūtīti slepeni ziņneši, lai ziņotu arī citu apmetņu vecākajiem par šo svarīgo notikumu.
Noteiktā dienā pie svētās birzes savācās diženie karavadoņi ar jo diženu karspēku katrs. Līdzi bija paņemts arī putojošais miestiņš un zāļu sieva, kam būtu jādziedē negantā cīņā apskādēto karavīru vātis. Karakungi ar saviem drosmīgajiem vīriem kāpa kuģos un pa Daugavu devās uz moskaļu apdzīvotajām vietām. Milzīgā flote brauca neskaitāmas dienas un naktis, līdz atrada apmetnes vietu, kurā tai piepulcējās vēl daudzi kuģi, jo moskaļus sakaut nava vis nekāds joks. Tie ir tramīgi un izklīst pa mežu, tāpēc katrs karavīrs ir no svara, lai var vaņģeniekus kopā pulcēt un vest uz vergu tirgu.
Stiprinājuši dūšu ar putojošo miestiņu un saņēmuši zāļu sievas svētību, vīri nadzīgi tecēja moskaļu nocietinājuma virzienā, jo kā dzirdēja, moskaļi vairs pavisam nebaidoties un dienas laikā ejot ārā pat no savas koka piles! Tā arī izrādījās taisnība esam un moskaļu grupiņas gluži droši staigāja ap savas piles vārtiem kā skudras ap kritušu dzīvnieciņu. Ak, šie moskaļi nudien nebija krietni ļaudis - mazi augumā, tizli un vairāk par pusi sidraba mārkas par vergu dabūt nez vai varētu. Arī viņu sievas bija īsas, resnas un līkiem deguniem, tā ka nederēja ne klātgulēšanai, ne pārdošanai. Vīri jau sāka kurnēt, ka ne tādu nožēlojamu ļautiņu dēļ viņi ir braukuši un vai maz ir vērts zobinus un āvas smērēt... Viņi vēlējās kaut un galināt.
Tomēr barvedis, lai arī tam ar moskaļiem bija sens asinsnaids, nolēma iet vienkāršāko ceļu un uzsākt sarunas par nodevu ievākšanu, nepaklausības gadījumā piedraudot ar griezīgo latgaļu zobinu. Uz sarunām līdzi viņš ņēma berserku pulka virsaiti, kam tikai viena doma prātā bija - vai negadīsies iespēja izliet šo prasto ļautiņu asinis... Šo bīstamo vīru ar grūtībām turēja divi stiprākie latgaļu karotāji un bija gatavi palaist vaļā, ja rastos tāda vajadzība. Tāda neradās, jo moskaļi, kā jau daždien sievas, atrada par labāku maksāt meslus.
Savākuši kara laupījumu latgaļu vīri sēdās kuģos un pacēla buras, lai brauktu mājās. Kā pēdējais iekāpa berserks pēc tam, kad ārkārtīgā niknumā sviedis kara vāli sagrāva staļļa siena pūni ar tur tvērušamies lopiņiem un ļautiņiem. Lai savā neprātā viņš nesagrautu arī kuģi, tam tika piešķirta zāļu sieva kā mierinājums.
Trejdeviņas dienas kuģi brauca mājā, kur tos sagaidīja kā īstenus varoņus.