Memento Mori

Nestāvi pie mana kapa un neraudi, 

Es neesmu tur, es neguļu.

(Marija Elizabete Freija) 

Konstantīns stāvēja atspiedies pret kapu vārtiem un skatījās priežu galotnēs. Tās skumji šūpojās un locījās uz visām pusēm. Tur gan nebija daudz ko redzēt. Viens, otrs nošņurcis un dusmīgs moskaļu rēgs ar koka mietu dauzīja priežu stumbru, citi sēdējā riņķi, zaros un truli blenza uz pirmējiem.  Tālāk par kapu vārtiem viņš nevarēja iet. Jau 43 gadus, kopš viņš pārdzērās metilspirtu un tika guldīts bedrē, viņa dzīves telpa bija kapi. 

Bet agrāk viņš bija dzīvojis zaļi. Veseliem rīta cēlieniem dzīvojies pa grāvi, slīkdams netīrajā rāvā, sitis sievu un ar sādžas traktoristiem dzēris šņabi. Bet tad kaut kas notika. Melns caurums un viņš pekšņi redzēja sevi tā kā no malas, itkā skatītos uz sevi kaut kur no griestaugšas. Apakšā ap viņu pulcējās ļautiņi, kas runāja - "Ak, tak beidzot tas maita ir nosprādzis lokot metilspirtu. Sen jau bija gaidāms."

Pēc tam viņš redzēja kapus, redzēja kā viņu ieliek bedrē un aizber ar zemi. Pēc tam, kā viņa kaimiņi un pudelesbrāļi tur pat pie kapu vārtiem piedzeras un izkaujas. Vasīlijs vēl toreiz, braucot mājup, ar visu zirgu ieslīdēja ezerā. Zirgs gan noslīka. Un kopš tās reizes no kapiem viņš nekādi nespēja iziet ārā. Kaut kas viņu šeit turēja. Reiz viņš bija saņēmies un aizgājis līdz ezeram, bet visā ķermenī pēkšņi uzradās tādas sāpēs. Nu tādas drausmīgas sāpes, kādas nevar aprakstīt, tik vien, ka jānoplāta rokas un domīgi jāklusē. Apmēram kā pēc Annuškas kāzām, kad tika dzerts spirts/trīskāršais odekolons ar vaivariņiem, un visi kāzinieki pēc tam trīs dienas neko neredzēja. Annukša kopš tā laika vēl tagad ir tādu pavieglu prātiņu, sēž tik uz lievenītēm un smejas.

Bet Konstantīns jau vienmēr ir bijis stipras dabas un prāta cilvēks. Kā, piemēram, šeit. Parasti, kad ieradās jauns apbedītais, viņa gars, kas bija piesaistīts pie ķermeņa kādu laiku staigāja apkārt domīgs un nedaudz izbijies. Bet pēc tam lielākā daļa sāka nonīkt - cits ātrāk, cits lēnāk, kļuva par rēgainiem briesmekļiem, kuri uzvedās kā psihiatriskās klīnikas pacienti - sēdēja koku zaros un tos dauzīja, vārtījās pa zemi, lēkāja šurpu turpu, to visu pavadot ar haotisku astu un citu deformētu orgānu mudžināšanu. Ar laiku viņiem izzuda balsiss un tie spēja izdot tikai saraustītas skaņas, pēc tam izzuda arī tas un tie skraidīja apkārt ar kliedzienā ieplestām mutēm, no kurām skaņa nenāca ārā ne sitama. Tā pat, kā bija gadījies ar Mitjckas bajānu. Beigu beigās tie kļuva par nelieliem putekļu kamoliņiem, kas valstījās šurpu turpu pa kapsētu. 

Konstantīns gan bija sevi saglabājis. Viņš bija filosofs un kā tāds spēja skatīties pāri šķietamībai, redzēt īstos lietu cēloņus un sparast, ka pasaulē it viss ir mazāk vērts kā 25g. Stoļičnajas. Tas viņam palīdzēja nekrist izmisumā un nesabrukt. Kapsētā bija tikai viens viņam prāta ziņā līdzīgs - Boriss. Bet viņš bija stoiķis un ticēja lietu sakarībām; ja vakarā sanāk par daudz izdzert Monikas sabrūvējumu, tas nozīmē, ka otra diena var arī nepienākt. Kas vispār bija pilnīgas muļķības. Tāpēc arī viņam jau bija sākušas parādīties pirmās sabrukšanas pazīmes.

No pārdomām Konstantīnu iztraucēja rosība priežu zaros - moskaļu rēgi bija par kaut ko sevišķi uztraukti un haotiski vicināja savas rokas un astes. Kā tad, kapsētā bija ieklīduši kaut kādi dzīvie. Divi jaunekļi un kāda daiļa dāma. Visa moskaļu rēgu varza metās pie viņiem - virpuļodami, kūleņodami, brēkādami un rokas vicinādami. Arī pelēkie putekļu kamoliņi no visiem stūriem savēlās, pie atnākušo kājām un mudžinājās visapkārt. Rēgi viņus apmētāja ar sūnām un lapām, raustīja aiz drēbēm un kliedza sejā. Bet viņi to nemaz nepamanīja. 

Bet tad notika kaut kas tik ārprātīgs, ka pat visi moskaļu rēgi pieklusa. Viens no dzīvajiem ietinās baltā paltrakā un skraidelēja pa kapu kopiņām, kā arī vārtījās pa zemi rokas un kājas tirinādams. Dāma ar lielu sajūsmu to visu fotografēja un trešais jauneklis dzēra alu un izteica savas piezīmes. 

Tas bija kaut kas tik sen neredzēts, ka arī Konstantīns pagājās uz to pusi, dziļi sirdī pats sevi nicinādams par to, ka viņam vēl ir saglabājušās kaut kādas interese par notiekošo, pat tik maziņa un minimāla kā par pienu smagā paģiru rītā. Viņš tomēr bija slikts filosofs. 

Viens no dzīvajiem, acīmredzami piekusis apsēdās uz Konstantīna kapu kopiņas, izvilka alus pudeli un sāka lasīt uzrakstu uz pieminekļa. Moskaļu rēgi stāvēja viņam visapkārt acīmredzami ieinteresēti. Tad dzīvajos esošais paņēma un.... uzsauca tostu - "Nu tad Kostja, sadzersim" un ierāva kārtīgu šļuku tehniskā alus. 

Ak Dievi!.... ak svētīgās liesmas!... ak visi pasaules lāsti!... nevienā pasaules valodā, dzīvā vai sen mirušā, nav tādu zaimu ar kuriem izteikt to niknumu, kāds pamodās Konstantīnā. Tas svolačs, tas kucēns - viņš atļāvās cienāt Konstantīnu ar alu! Ar ALU! Cilvēku, kas jau 43 gadus ir dzīvojis skaidrā!! Ar ALU!

Konstantīns trakā skrējienā, izmētājot visus moskaļu rēgus un sabradājot putekļu kamoliņus pieskrēja jauneklim klāt, kamēr tas visai apmierināts turpināja tukšot alu un ar niknumā zvērojošām acīm ieskatījās tā sejā. Izkliedzot visbaismīgākos zaimus un lāstus, viņš izrāva no savas kabatas mazu zariņu, pārlauza to uz pusēm un vienu no tā daļām iemeta alū, kuru arī jauneklis, nekā nenojauzdams, nekavējoties izdzēra un norija zariņu. 

Brīdi vēlāk visa kompānija devās projām. Rēgi skrēja viņiem pakaļ, cenšoties tos nogāzt zemē un paraut aiz drēbēm, līdz bija spiesti apstāties pie kapsētas robežas. Pēc tam tie visi nekārtīgā barā atgriezās priedēs un turpināja tur ņerkstēt un lēkāt pa zariem. Konstantīts iztukšots stāvēja pie savas kapu kopiņas. Pēc ļoti ilga laika, viņš beidzot sakustējās, paņēma tuvāko mietu un ieskrēja priežu zaros, kur to ar jūsmīgu gaudošanu sagaidīja pārējie rēgi. Viņš izvēlējās sagaidīt filosofa cienīgu galu ...

Kas attiecas uz dīvaino kompāniju, tad tie vēl paspēja sakrist uz nerviem veseliem diviem ūdensgariem un kādam ducim parasto peļķu garu. Bet Konstantīna burvestība ar laiku iedarbojās. Tas jauneklis, kurš bija tik dziļi ievainojis Konstantīna dvēseli, ka tas pat atteicās no saviem filosofiskajiem uzskatiem, tas jauneklis pēkšņi sajuta kā viņa dvēselē atveras bezgala dziļš izmisums, ko sev līdzi bija nēsājis Konstantīns; tik dziļa bezcerība, ka viņš piedzērās un mēģināja noslīkt. Bet caur saskaņotu labo spēku darbību viņš tomēr tika izglābts. Tomēr, tas notika pārāk vēlu, jo jauneklis tagad ir piederošs vairāk mirušo pasaulei, nekā dzīvajo...

Lai tas kalpo visiem par brīdinājumu un biedinājumu - cilvēku, kas nav dzēris 43 gadus, nedrīkst kacināt ar alu.