Stāsts par Kupravas mācītāju

Reiz dzīvoja Kupravas mācītājs. Ak, cik krietns gan bija šis mācītājs! Tik krietns, tikumīgs un skaists kā paradīzes putns ziedonī! Tikko pabeidzis garīgo semināru, uzreiz devās ievest noklīdušās avis Tā Kunga druvā. Un viņš neizvēlējās izdevīgo Rīgu, Jelgavu vai Atašieni, bet gan Kupravu. Ciemā iestājās jauns periods. Nokrāsoja baznīcu, iegādāja sveces un pat aizliedza ganīt govis baznīcas dārzā. Līdz pilnai laimei vien trūka paša Tā Kunga ierašanās, kas gan jau arī būtu sagaidīta, ja vien draudze būtu pretimnākošāka.
Izrādās, ka jauniešiem baznīca bijusi nebijusi un kolchoza deju sarīkojumi, lekcijas par koksagīza sekmīgu audzēšanu un citas nīcīgas šīs saules vērtības ir svarīgākas par garīgo dzīvi! Uz baznīcu nāca vien vecenītes, pie tam daža laba pa tumsu, jo baidījās no vajāšanām.
Nav brīnums, ka mācītājs sāka ielūkoties pudelītē, cerēdams tādējēdi pietuvoties draudzei. Ar vienu pudelīti gan nepietika, lai šis krietnais un garīgi augstais vīrs nolaistos līdz draudzes līmenim, tāpēc nereti tika apmeklēts ORSa veikals, lai iegādātu otru vai trešo. Un tā mācītājs nemanot sāka grimt.
Lai atbalstītu brāli, sāka dzert arī mācītāja māsa. Viņa gādīgā māte bija pamanījusies sākt to darīt jau pat vēl agrāki un nu ģimene bija vienota kopīgā nodarbē.
Kā runā, kopš šī brīža arī sprediķi esot kļuvuši retāki un reizēs, kad tie notikuši, bijuši tik gudri un neizprotami, ka draudze neizpratusi nenieka un gājusi mājās apkaunējušies par savu neintelektuālo būtību.
Bet mācītājs tikai turpinājis tuvoties draudzei...
Kā stāsta, mācītājs pat devis pajumti kādai sievietei, kurai nebijis mitekļa. Tikai neiedomājaties, ka mācītājs par šādu palīdzību no nelaimīgās sievietes pieprasīja atlīdzību jebkādā veidā! Nē! Viņš bija pārāk tālu no šādām iznīcīgām lietām, jo turpināja savu garīgo attīstību, ko draudze uzskatāmi novēroja sprediķos.
Pateicoties šai sievietei, mēs varam daudz ko uzzināt par šī krietnā mācītāja dzīvi. Viņš esot mājā turējis lopiņu, šķiet, suni. Mēmā radībiņa neesot bijusi pārāk tīrīga un sievietei bijis šad tad jāsavāc to, kas sunītim izkrita. Pa reizei nācās savākt arī mācītāja ģimenei izkritušo... Tas tikai lieliski apliecina to, ka šim krietnajam cilvēkam bija svešas šīs zemes laicīgās lietas.
Svētais vīrs labi sadzīvojis ar visiem, arī ar žurkām, kas dzīvojušas mājas iztrupējušajā sienā. Par to, cik ļoti tās mīlējušas savu saimnieku, liecina kaut vai fakts, ka visas pēc nāves palikušas savā miteklīti mājas sienā.
Jau pēc mācītāja nāves strādnieki plēsa nost tapetes un atrada daudzus svētā vīra ietekmē mumificējušos žurku ķermenīšus, kas kā mazi kažociņi krita ārā no visādām šķirbām.

Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem un izmantots autentisks informācijas avots. Stāsts uzrakstīts, lai vienreiz izkliedētu baumas un neglītas runas, kas saistītas ap šo krietno Kupravas pravieti.