Atradu kaut kādu aizvēsturisku 2008. gada pierakstu

Skaidri zināms, ka, teiksim, uz Stokholmu ir vieglāk aizkļūt nekā no punkta A līdz punktam B tepat - Tēvzemē. Toties izmantot otečestvennovo sabtransporta pakalpojumus ir nesalīdzināmi daudz interesantāk, jautrāk un lietderīgāk.

Veicot ikdienišķo pārceļojumu no Rīgas uz dzimto pusi nācās izmantot mistisku Rēzeknes autobusu, kurš brauc cauri pusei Latvijas.

Publika šoreiz nebija īpaši delikāta un visi sēdēja kaut kā izklaidus. Nonācis pie secinājuma, ka būs kāds līdzbraucējs jāaplaimo ar savu klātbūtni pieklājīgi uzjautāju tuvākajai blondajai būtnei, vai blakusvieta ir brīva, vai kādā citā statusā. Saņēmis atbildi, ka šeit sēdēt var - es tur arī piemetos.

Aizmugurē kāds labi iedzēris čigāns savā mēlē skaļi un kaislīgi, savai sievai, sūdzējās par visām pasaules netaisnībām, kosmisko sazvērastību un citām jauki ikdienišķām lietiņām, es tikmēr ar trulu sejas izteiksmi (joprojām uzskatu, ka tā bija apgarota un melanholiska ar tālumā vērstu skatienu) blenzu pa logu - sagatavojies tā pavadīt atlikušās trīs stundas.

Pēc tā pavadītas pirmās stundas (čigāns jau bija pārgājis uz falsetu un nesakarīgu lamuvārdu apvienojumu) blondā dāma, ks sēdēja man blakus uzsāka ar mani saviesīgu sarunu.

Iesākumā tā grozijās ap tēmām: "Līdz kurienei jūs braucat?" "Un cikos tur nokļūs?" et cetera et cetera. Tad dāma izspēra frāzi, ka šī ir no tikko no Anglijas un es pieklājības pēc paprasīju - ko ta tur darījāt?

Tika no kaut kādiem somiņas dziļumiem izmakšķerēts digitālais ziepju trauks. Man tika rādītas fotogrāfijas ar man neko neizsakošām kurdu un lietuviešu sejām, kuri smaidīgi cilāja tekilas glāzes un vērās kamerā.

Dāma - Šitais ir mans draugs. Viņš ir kurds. Šitā ir lietuviete. Šite mājās pārvaldniece.

Es - Ā... a bet kurdiem, kā musulmaņiem taču nedrīks dzert alkoholu?

D. - Nē nu jā. Bet viņš jau labs, viņš tā nedaudz iedzer. Nekad nepiedzeras.

Vispār viņas līgavainis bija vai nu kaut kāds jampampiņs vai gejs.

E. - Vai tur turki jums ir? Kā ta tavs kurds ar saviem draugiem ar viņiem sadzīvo?

D. - Nū... jā. Kurdi sit turkus. Dažreiz sadur ar nažiem. Daudz kurdu sēž cietumos. Bet mans draugs nav tāds. Viņiem [domāta visa tā mistiskā kurdšu šalava] nav naža... (Svētā Marija NAV NAŽA!)

Vienu brīdi iesāku dziedāt "There are broken birds flying over, the white cliffs of Dover" un jautāju:

E. - Vai esi bijusi Doverā? Tur tās skaistās, baltās kaļķakmens klintis?

D. - Nē... [ļoti nepārliecinoši] ... kur tas ir?

E. - Anglijā...

D. - Tur ir skaisti? Vajadzēs aizbraukt.

E. - Es domāju gan, ka skaisti. Lamanša piekraste un tamlīdzīgi.

D. - [ļoti nesaprotošs skatiens]

Saruna izvērsās par ceļošanu kā tādu:

D. [ļoti sapņaini] - Es gribētu aizbraukt uz Vidusjūru...

E. - Man atkal vairāk Ziemeļi. Zini, tur Norvēģija, Zviedrija...

D. [pārsteigti] - Kāpēc?

E. - Nu man patīk drūma, majestātiska daba. Ziemeļu mentalitāte. Kalni.

D. [ļoti izbrīnīts skatiens] - Man gan ne visai...

D. [ar entuziasmu] - Zini, man visi darba kolēģi braukā uz Grandcanardia. Es arī gribētu! Tu zini kur tas ir?

E. [nepārliecinoši] - Emm... Tās varētu būt Kanāriju salas?

D. - Jā! Laikam... Baigi lēti sanāk. Tikai 500 poundi!

E. - Mjā. Tiešām lēti...

Tādā, visnotaļ savdabīgā gultnē sarunai turpinoties, viņai sajūsmā klāstot par savu kurdu līgavaini un čigānam jau guļot laiks pat diezgan ātri gāja uz priekšu:

D. [idiotiski] - Es vispār esmu pozitīvs cilvēks! Es smaidu un ar visiem aprunājos un man patīk ka cilvēki pāc tam paliek priecīgi!

E. - Jā jā. Tas jauki! Pasaulei vajag vairāk smaidīt. (nezkāpēc pavīdēja doma - kādu nonsensu es vāvuļoju!)

(Kā redzams tālāk es nebiju paspējis uzrakstīt. Tagad arī vairs neatceros ar ko tas viss beidzās. Bet man likās, ka šī saruna ir tā vērta, lai tiktu iekļauta Bellijā. Atceros to, ka viņa ļoti gribēja braukt pie sava līgavaiņa vecākiem uz Irākas Kurdistānu.)