Menuo Juodaragis 2010 @ Augštadvaris

2. Diena 

Sestdiena pienāca slapja, auksta un ar dīvainu šķidrumu aplietu guļammaisu, kā ļauži runāja - tur savu roku bija pielicis cienītais Kristofers. Nu, protams, tradīcijas ir jāturpina un jāsaglabā. Es izlīdu no telts un satiku jau visai iereibušos cīņu biedrus, kurus mūsējie kaimiņi bija cienājuši ar ugunsdziru. Kaimiņi bija no Latvijas un šeit nonākuši visai nejaušām – apmēram – „Ei, a leišos ir huijzinkāds fests. Davai braucam!” Tā nu arī atbrauca. Ugunsdziras gan vairs nebija atlicis.

Visapkārt, ļautiņi modās, žāvājās un staipīja savas nogulētās rociņas. Mēs to visu filozofiski novērojām, žāvējām savas salijušās zeķes, bikses un citas lupatas, kā arī dzērām alu un ņirgājāmies par it visu, kas kustējās. Jāpiebilst, ka mūsu apmetne izskatījās pēc kaut kādu bomzīgu čigānu tabora, kura vidū lepni plivinās salijis Latvijas karogs. Šādi vadot laiku atklājās, ka mums vairs nav atlicis ne cigaretes galiņa. Tāpēc nācās samierināties ar domu, ka ir jādodas uz Augštadvaris miestu, lai tās iegādātos. Jāatzīmē, ka miests atrodas kādus 5 km no festivāla teritorijas un paģirainiem klenderēt to ceļa gabalu nav visai jauki. Bet nu, pasaule vispār ir pretīga, auksta un ļauna. Un tā arī mēs sakasījām savas pēdējās drosmes un spēka paliekas un devāmies tālajā ceļā. Kristofers tika atstāts pieskatīt telti, jo nabadziņš pēc jautrās vakardienas nebija īpaši aktīvs un vispār izskatījās ļoti grūtsirdīgs un melanholisks. 

Festivāla teritorija bija arī kaut kāds īpašs dabas liegums, kur mitinājās krietni un cēli leišu ugunskrupji, kurus bija piekodināts sargāt un aizstāvēt, kā savus ģimenes locekļus. Kaut kur brienot cauri mežam es gandrīz vienu tādu samīdīju, to pamanīja Vylcāns un metās nabaga radību glābt. Saudzīgi paņēmis to rokā, skatoties tā maigajās actiņās, viņš krupi centīgi stiepa pāri ceļam, lai palaistu drošākās vietās. Tomēr dievi viņam bija lēmuši citādāk. Pie pašas ceļa malas, kāds neredzams spēks satricināja Vylcāna roku un krupis nomāvās no apmēram 1.5m augstuma uz cietiem akmeņiem. Viņš notirināja kājiņu un tā arī palika tur guļot, mūsu satricinošo smieklu pavadīts. Vispār traģiski.

Izbriduši no meža, mēs tuvojāmies miestam. Izskatījamies visai kolorīti – paģiraini, garmataini, kamuflāžās tērpti, militāriem zābakiem, negulējuši un dubļaini – visiem miesta gopņikiem bija par ko brīnīties. Veikalā es izmantoju savas izcilās leišu valodas zināšanas un saturīgi aprunājos ar pārdevēju. Sarunas galvenās tēmas bija, vai man gadījumā nav mazākas naudas, jo no 50 litu banknotes viņai bija grūtības izdot.

Atpakaļceļā, pie mums apstājās kāda mašīna, kur iekšā sēdošā leišu dāma jautāja man kā pareizāk tikt uz MJR teritoriju, to es ļoti sekmīgi centos izskaidrot izmantojot latviešu un lietuviešu valodas savdabīgu mistrojumu. Tad Vylcāns ieprasījās dāmai, vai viņa negribētu mūs aizvest līdz MJR teritorijai. Dāmai nebija iebildumu, tā arī mēs atceļu veicām ar komfortu. Liekas, ka dāma palika visai neapmierināta, jo mūsu dubļainās kājas sanesa daudz šīs burvīgās masas viņas mašīnas tīrajā un skaistajā salonā.

Iekš MJR teritorijas, mūs sagaidīja Kristofers, kurš bija jau jūtami atguvies un noskaņots meklēt piedzīvojumus. Piedzīvojumus mēs nemeklējām, bet lielākoties dzīvojām pa savu apmetni, ēdām un dzērām visai interesantas lietas (piem., buljona kubiciņus un alu ar kafiju), kā arī aprunājām kaimiņu dāmas, kuru telts bija ļoti dīvainas konstrukcijas. Izskatījās, ka dāmām ir nedaudz bail no mums. Liekas, ka arī lielākā daļa apkārt dzīvojošo mūsu apmetnei meta līkumu.

Tā pavadījuši visu dienu, kaut kad vakarpusē, mēs saņēmāmies beidzot aizklīst līdz skatuvēm un apskatīties, kas un kā uzstājas. Spēlēja Żywiołak no Polijas, kas pamatā ir sviests un līdzīgs visām Hednigarnām un Garmarnām, tobiš daudz klausīties nav veselīgi. Uzpeldēja jaukie un labie kaimiņi, kuriem, kā izrādās vēl ir palicis padaudz ugunsdziras, šis fakts tika uzņemts ar sajūsmu un entuziastiskām ovācijām un tā mēs pārcēlāmies dzert šņabi, lepni uzšķaudot poļiem. Kas tur vēl uzstājās, pēc tam, man ir ļoti miglaina nojausma. Bet uz Auļiem, pēc ugunsdziras patukšošanas mēs tomēr devāmies.

 

Pie tualetēm satikām jau pazīstamās leišu dāmas no pagājušā gada, protams, sākas dziedāšanas un citas jautras izdarības un tādā jautrā kompānijā mēs devāmies uz Auļiem. Auļi ir redzēti daudzas, jo daudzas reizes, kā arī nevarētu pateikt, ka es būtu viņu die hard fans, bet viņu uzstāšanās bija ļoti skatāma, ja nu vienīgi vienveidīga. Publiku viņi mācēja atdzīvināt un tad nu visi tur lēkāja un vicināja rociņas.

Pēc Auļiem spēlēja ukraiņu Viy, kas šajā festivālā bija viena no must see grupām. Grupas solists bija smagi piedzēries, bet tomēr 20 gadu uzstāšanās pieredze viņam ļāva diezgan labi nospēlēt. Lai gan viņa komunikācija ar publiku bija visai ekstravaganta – apmēram, kā Purvciema gopņikam – „šo? Da nu vas!”. Principā Viy uzstāšanās man ļoti patika, iespējams, ka pat vairāk kā ūberhedlaineru Sol Invictus spēlēšana, jo vienkārši Viy bija kaut kas īpaši neredzēts un nedzirdēts.

Pēc Viy notika diža atrakcija. Festivāla teritorijas centrā bija, no salmiem, uzsliets velna purns, kuru tagad nu vajadzēja dedzināt. Ļaudis stāvēja, skatījās kā velns deg un ņirgājās par to, ka viņš, kā tam vajadzēja notikt, sadega, bet tā karkass nesabruka.

Kā jau minēts, nākošie uzstājās leģendārie Sol Invictus. Mūsu cīņubiedri, kā liekas, bija kaut kur aizklīduši un tā nu mēs vienīgie, ar Vylcānu palikām novērtēt Sola izcilo krietnumu, daili un cēlumu. Atklāti sakot, Sol Invictus lika nedaudz vilties, jo grupa nospēlēja bez īpašas atdeves. Nospēlēja jau profesionāli un kvalitatīvi, bet bez emocijām – it kā atnākot uz sen pierastu un apnikušu darbu. Pat dziesmas „Old London Weeps” un „We Are The Dead Man” izklausījās kaut kā pretīgi. Pēc koncerta mēs ar Vylcānu paspiedām grupas dalībniekam rokas, pateicām, ka viss bija jauki un skaisti un devāmies dzert.

Tur, protams, atklājās, ka publika ir visai aprijusies un uzradušies kaut kādi mistiski lietuvieši. Tur nu mēs pavadījām daudz laika, iedziļinoties dižās diskusijās par Latvijas Republikas ārpolitiku, Lietuvas prezidenti, līdz visi mani cīņu biedri devās gulēt, atstājot mani vienu pašu ar leišu dāmām. Tur es pamanījos sakašķēties ar kaut kādu leišu jaunekli, kurš studēja antropoloģiju, bet leišu dāmas mūs abus samierināja un tad mēs visai laipni turpinājām runāties bar baltu senvēsturi. Ar laiku, ap rīta pusi, izgaisa arī pirmējās leišu dāmas un es paliku viens pats un piesitos pie kaut kādas citas leišu kompānijas (ironiskā kārtā pie tās pašas ar kuru es biju pļēgurojis 2009. gada MJR sestdienas rītā).

Tur mani saņēma atplēstām rokām un turpināja dzirdīt. Uzradās kāda dāma, kas studēja somugru valodas, koķeti izprasīja no manis, manu jauko nozīmīti ar uzrakstu „Brīvību Latvijai” un tad sāka bučoties ar kādu leišu jaunekli, es jutos pilnīgi piesmiets... Kāda cita, daudz histēriskāka, dāma man iedeva savu vizītkarti un piekodināja, lai es noteikti viņai uzrakstu. Vispār rīts izvērtās visai haotisks. Es aizrunājos par lietuviešu vēsturi, par leišu dižkunigaišiem, atsevišķiem faktiem leišu varza negribēja ticēt, tāpēc es tiku vilkts pie kaut kāda universitātes mācībspēka, lai tas pateiktu, vai man ir taisnība, vai nav. Es arī piekritu.

Nabaga mācībspēks tika modināts ar kājas spērieniem pa telti un, kad tas izlīda no telts un apstiprināja manu teikto – sajūsmas spiedzieniem un manas rokas spiešanai nebija ne gala, ne malas. Tad man tika palūgts, lai es nodziedu kādas latviešu dziesmas, ko es arī darīju – aizsmakušā balsī, astoņos no rīta, telšu pilsētiņās vidū auroju Vilku un Skyforger’a repertuāru, līdz uz manu pusi, niknu lamu pavadīta tika mesta plastmasas pudele. To darīja kāds lietuvju jauneklis, kurš, laikam nebija īpaši apmierināts ar šādu rīta performanci. Mana leišu kompānija piedraudēja ar viņu izrēķināties un viņš pieklusa, bet es gan sapratu, ka laikam ir jādodas uz savu midzeni. Nestabilā gaitā es tur nokļuvis ieraudzīju Sašiņu, kas bija ārkārtīgi pārsteigts mani ieraugot, jo bija domājis, ka es apzinīgi guļu.

Protams, liktenim patīk izspēlēt dažādus jokus un sakarā ar manu ierašanos kaut kādi, tuvumā dzīvojošie leišu jaunekļi (viens no viņiem studēja kaut ko saistītu ar ASV indiāņiem) izlēma, ka ar mums ir jāsadzer un uzradās vesela 0.7l pudele ar kaut kādu viskiju vai konjaku. Tā nu mēs iekārtojāmies un sākām to pudeli tukšot, vāvuļojot par visai īpatnēju, fonētisku parādību – lietuviešu valodā, vārds alnis tulkojams kā briedis un briedis kā alnis. Es stāstīju, ka latviski Alnis ir big horse un briedis ir small horse. Un tad, no latviešu kaimiņu telts atskanēja sauciens – „a kā ir ponijs?”. Vobščem jautrībai nebija robežu...

Un tad... tad es, kaut kurā brīdī devos gulēt. Par to kā un kāpēc tas notika – es vairs neesmu kompetents pastāstīt...