Menuo Juodaragis 2010 @ Aukštadvaris

Viss sākās kā parasti tas ir pieņemts - nekur mēs nebrauksim, neko nezinām un vispār, ejiet dirst ar savu MJR šogad. Bet, kā mēdz teikt - viss ir Allāha rokās. Un ar laiku, ņerkstēšana par to, ka - eh, jauki būtu redzēt Sol Invictus, seksīgi būtu vizināties puspālī pa Lietuvu un galu galā - jāsatiek Agne un viņa jāpārsteidz ar jaunām un labi noslīpētām strēlnieku dziesmām, sāka ņemt pārsvaru. Gala rezultātā tika iepirktas pēdējās biļetes (ak jā - šogad apmeklētāju skaits teorētiski skaitījās limitēts uz 1000 cilvēkiem) un izspriests visjaukākais un daudzsološākais maršruts uz to elles aizkakti - Aukštadvaris pilsētmiesta "Velna Dobi", kur šogad, īpaši ekstravagantā viedā bija nolemts noturēt krietno MJR festivālu...

1. Diena.

Personīgi es, iepriekšējā naktī daudz nebiju gulējis un norunātajā laikā, pulksten astoņos no rīta atmodos visai īgns un nejauki noskaņots. To gan drīz atmaidzināja fakts, ka šoferis (tobiš cienītais Jevpls) bija laimīgi aizgulējies un mēs ar Sašiņu varējām visai saturīgi pavadīt laiku, dzerot alu uz veikala kāpnītēm un strīdoties par lietuviešu dižkunigaišiem. Pēc kādām divām stundām, kad šoferis beidzot bija ticis pie sajēgas, savākti pārējie kamerādi (Kristofers un Vylcāns) un samainīta nauda, mēs izbraucām no dzimtā Preiļu miesta. Lieki piebilst, ka ap to laiku, jau sen vajadzēja atrasties Lietuvā.

Kad mēs beidzot aizkūlāmies līdz Zarasiem, protams, ka bija izbeigušies visi līdzpaņemtie alus krājumi un tāpēc nācās tos papildināt. Sapirkām Utenas un Švitura tumšos alus, par pēdējo gan Jevpls īpaši aizrautīgi ņirgājās un maldījāmies pa Utenas štrāsi. Šeit der pieminēt, ka lietuviešu ceļi ir daudz labāki kā mūsējie.

Pirmais apstāšanās punkts bija Kērnave. Kērnave kādreiz ir bijusi Lietuvas galvaspilsēta un tur dzimis Mindaugs. Vobščem izcili kruta un skaista vieta ar trīs pilskalniem un Neris upi. Iespējamo Mindauga troņa vietu, Sašiņš, protams, apčurāja. Interesanti, ka vienīgie ļauži, kas tur pat klaiņoja bija latvieši, kuri arī devās uz MJR, bet bija nomaldījušies un izsprieduši, ka nekad vairs neredzēs saullēktu Latvijā. Mēs viņiem kartē parādījām, kur viņi vispār atrodas un, kur ir jādodas tālāk.

Nākošā apstāšanās vieta, kā kārtīgam tūristam, bija Traķos. Es visu ceļu līdz turienei vāvuļoju par bezgala brīnišķīgo karaīmu kopienu Traķos, viņu mājiņām un jaukajām tradīcijām. Un tad Traķos, kaut kāda karaīmu kundze mums par mašīnas pieskatīšanu noplēsa veselus 5 litus! Kuces bērni viņi ir, nevis dižena un cēla tauta.

A pie Traķu pils vispār valdīja klusas šausmas. Tik daudz zviedrvācu pedofīlu es pat frančos, labākajās dienās neesmu redzējis un pašas pils apmeklējums sastādīja vismaz pusi no mana budžeta.

Braucot prom no Traķiem, mēs, protams, nomaldījāmies no Kauņas šosejas (arī tas IR iespējams) un uz Aukštadvari devāmies caur kaut kādiem izmirušiem un mistiskiem leišu ciematiem - piemēram, Vievos, Semeliškes un Rudauka.

Bet, brīnumainā kārtā no kaut kādas nepareizās puses, mēs tomēr ierdāmies Aukštadvarī. Izkūlāmies cauri mežam, atradām festivāla teritoriju un samaksājām visas ekoloģiskās, mašīnas un skaistu acu nodevas. Kas, kā vēlāk izrādījās bija visai paliela muļķība, jo neviens nebija aizliedzis mašīnu atstāt tur pat, pie vārtiem. Atsevišķi jāpiemin izcili drošais un gludais ceļš, kas veda uz "apsargājāmo autostāvvietu" uz, kura Jevpls savai škodai gandrīz norāva izpūtēju.

Festivāls tika organizēts diezgan dīvainā, bet ļoti skaistā vietā - visapkārt kalni, ielejā skatuve un tai apkārt divi ezeriņi un priežu mežs. Telšu pilsētiņa atradās uz kalna nogāzēm. Mēs izvietojāmies pašā kalna galā un lepni izslējām Latvijas karogu - sak, lai braļukas redz, ar ko viņiem būs darīšana. Pēc tam, kad jautras uzdzīves un lietus dēļ, mūsu apmetne vairāk izskatījās pēc čigānu tabora, vai žurku midzeņa - skats gan vairs nebija tik cēls un varonīgs.

Uzslējuši telti, devāmies apskatīt atklāšanas rituālu, kuru, kā jau parasti, izpildīja Kūlgrinda. Kūlgrindas galvenais šamanis bija diezgan palielā ķēmā un deklamēja dažādus buramvārdus, mēs tikām apbērti ar miežu graudiem, kuri simbolizēja a velns zina ko. Pēc tam notika iešana rotaļās - t.i. - kaut kāda dīvaina riņķošana ap svētuguni, gaudulīgas dziedāšanas pavadīta. No šīs daļas es gan aizbēgu. Ap šo laiku sāka līt lietus, kurš tā arī neapstājās līdz nākošās dienas rītam, teritoriju pārvēršot lielā dubļu lāmā un, ar laiku, izsaucot Jevplam eksistencionālas pārdomas. 

Pēc apbrīnojamā rituāla, mēs devāmies (tobiš, es, Saņa un Jevpls) pie vecā labā, lietuviešu kalēja, kurš, manuprāt, kā jau ir rakstīts agrāk, ir vai nu saspiedis savu galvu, vai arī atvēris visas savas poras izciliem kosmosa noslēpumiem, vai arī sekmīgi paveicis abus divus. Kristofers ar Goda Filistru bija kaut kur izgaisuši. 

Protams, ka pie lietuvieša izraisījās patīkamas diskusijas par baltu kultūru un senvēsturi, kas brīžiem balansēja uz plānprātības robežas, protams Jevpls iegādājās gredzentiņus un, protams Sašiņš kārtējo reizi izdarīja ekstravagantu pirkumu - viss stingri ieturēts tradīcijās...

Uz skatuves norisninājās kaut kas visai neinteresants, bet sabiedrība pamazām pulcējās, tur mēs arī atradām pazudušos kamerādus. Pirmā grupa, kuru mēs redzējām bija Pievos, kas, manuprāt, ir visai vienmuļš leišu postfolks. Kamerādam, Vylcānam gan grupa patika. Šis pasāciens bija ievērojams ar to - ka grupas uzstāšanos regulāri papildināja mūsu, sajūsmināti izsaucieni latviešu valodā,  līdz arī soliste izrunāja pāris latviešu valodas frāzes. Visi bija laimīgi un apmierināti. Jevpls kaut kad ap šo laiku aizklimta izgulēties.

Nākošie uzstājās Ēnu Kaleidoskops, kuru muzikālā daiļrade man vienmēr ir izsaukusi, apmēram, tādu reakciju- "Da, lāāāabi" un vienā elpas vilcienā izmesta 50g šņabja glāze. Bet dzīvajā viņi izskatījās pavisam labi un klausāmi (iespējams arī, ka es jau biju ne visai skaidrā). Lai gan grupas beibe, kuras dzīves vienīgais uzdevums bija laikā iesist pa trijstūrīti radīja vispirms līdzjūtību un pēc tam smieklus (iespējams arī, ka es jau biju ne visai skaidrā).

Pēc Kaleidoskopa spēlēja Poccolus - lietuviešu huijs-zin-kāds-tur-blekmetāls. Spēlēt viņi, protams, kaut ko spēlēja - bet vislabākais viņu uzstāšanās laikā bija tad, kad atslēdzās strāvas ģenerators, viss apklusa un iegrima tumsā... jo tad, tad varēja plēst vaļā muti un sākt aurot latviešu strēlnieku dziesmas! Leiši, to, protams ilgi nevarēja izturēt un arī sāka dziedāt, tā arī uzsākās kārtējie dziesmu kari, kuros mēs leišus, neteiksim, ka pārdziedājām, bet visnotaļ pārbrēcām. Kad iesākās trīnītes kārta, uzradās pāris jaunieši, kuri entuziastiski dziedāja līdzi, kas bija visai mīļi - bet tad izrādījās, ka jaunieši ir lietuvieši un nesaprot ne vārda par ko tajā dziesmā dzied, izņemot tikai to, ka runa ir par komunistu sišanu un tas bija vēl mīļāk.

Pēc tam, kad atgriezās elektrība un Poccolus nomocījās līdz galam, bija Skyforger kārta. Šamējos es savā dzīves laikā jau esmu daudz atskatījies, tāpēc man bija visai dziļi vienalga par viņu uzstāšanos, īpaši jo tāpēc, ka tika spēlētas dziesmas gandrīz tikai no jaunā albuma - "Kurbads", kas manuprāt, ir visai garlaicīgs. Bet tas, protams, netraucēja entuziastiski mošot pie skatuves un no sajūsmas spiegt (iespējams arī, ka es jau biju ne visai skaidrā). Kristofers gan uz to brīdi jau bija diezgan labi pielējies un visu laiku lamāja Skyforger, jo tie bija par skaļu un smagu, viņa estētiskajai dvēselei.

Pēc kalējiem, Vylcāns un Sašiņš devās gulēt. Savukārt Jevpls bija tikko pamodies un uz piedzīvojumiem tendēts. Tāpēc mēs arī atlikušo nakts daļu pavadījām ar Jevplu dzerot alu, skatoties kā pa skatuvi plivinās dažādi dīvaiņi un zvejojot Kristoferu ārā no peļķēm.