3. diena.
... vispirms mani centās pamodināt ar plaķenēm no kājas, kura atradās ārpus telts, izraustot spalvas. Pēc tam žēlīgi lūdzoties, lai es lienu ārā, pēc tam visiem nolaidās rokas aiz dziļas bezcerības, jo es pilnīgi atteicos braukt projām, vismaz tik ilgu laiku, kamēr man pāries paģiras.
Bet tad, kaut kur kaimiņos, lietuvieši sāka dziedāt „Zviegtin zviedza kara zirgi”, ko es, protams, tā vienkārši negribēju palaist garām un līdu ārā no telts, lai piedalīto. To, cienījamie kamerādi izmantoja un ātri vien sāka nojaukt telti. Kā mēdz teikt – es tiku nolikts fakta priekšā un man nācās stoiski pieņemt savu likteni.
Atstājam festivāla teritoriju un aizkūlāmies līdz mašīnai. Augštadvaris miestā tika iegādāti alus krājumi un dzīve pēkšņi sāka likties skaista. Lai gan Jevpls sirdīgi attiecās iebraukt Viļņā un mēs uz Latviju braucām gar Baltkrievijas robežu, caur Dievszinkādiem apvedceļiem, kurus Sašiņam pirms tam bija ieteikuši kaut kādi piedzērušies leiši, tomēr atpakaļceļš bija jautrs, paģirains un nesaskanīgu, aizsmakušu, daudzbalsīgu dziesmu pavadīts – visai Lietuvai par neizsakāmu izbrīnu.
Kārtējais krietnais Juodaraģis bija sekmīgi aizvadīts. Par pārējo pohuj.
4 komentāri:
Ar plaķenēm, cienītais, ar plaķenēm! Sievietes vien izmanto pincetes!
Un "Es izjāju prūšu zemi" veca lupatu Ickes balsī...tas bija to vērts!
Ok. Izlabots.
Nu, ja mani atmiņa neviļ tad tas bija "Es izjāāāāāāju, ļjeišju zjēeemi"
Nu tieši tā, veca lupatu žīda balsī!
Dažbrīd pat 4balsīgi!
Un vēl - vai tiešām pats atceries, kā līdi ārā no telts, jebšu stāsts balstīts uz aculiecinieku liecībām? :D
Vairāk jau uz aculiecinieku liecībām... skumji jāatzīst...
Ierakstīt komentāru