Kā es gāju līgavas lūkoties

Kādreiz cienījamajam katzem tiku solījis uzrakstīt savu versiju par notikumiem MJR 2010, taču visādi faktori man neļāva to veikt. Beidzot tikums ņēma virsroku pār netikumu un uzrakstīju atlikušos dažus teikumus, lai varētu to nopublicēt.
Neņemiet ļaunā, ka beigas ir sasteigtas un kāds fakts varbūt arī aizmirsts. Un neņemiet ļaunā, ja JŪSU tituls šķiet mazcienīgs - arī es stāstā neesmu Dānijas kroņprincis.

Sensenos laikos kādā grāfistē valdīja kāds visnotaļ godājams grāfs. Viss būtu ļoti jauki un apsveicami, ja vien šim grāfam būtu bijusi dzīvesbiedre, ar ko bērnus sadzīvot un dzīvi nodzīvot. Tādas nebija un šis fakts grāfu skumdināja, tāpēc viņa uzticamie galminieki nolēma iepriecināt savu krietno kungu un izgādāt viņam vislabāko līgavu, kādu vien iespējams.

Sāka meklēt jauno grāfieni augstdzimušu dāmu vidū, bet bez panākumiem. Katrai no kandidātēm bija savi trūkumi, kas nebija savienojami ar grāfa augstajiem tikumiem. Ar mazliet zemākas kārtas dāmām negāja tik viegli, taču arī neviena īsteni atbilstoša atrasta netika. Nu un visbeidzot ķērās arī pie visai apšaubāmas reputācijas dāmām... bet bez rezultātiem. Katrai bija savs liels vai mazs netikums, kas nomāca grāfa cēlos tikumus.

Grāfa ākstam prātā ienāca kāda lieliska ideja - doties līgavas meklēšanas ekspedīcijā uz teiksmaino kaimiņzemi, kur visas meitenes esot tik jaukas un piemīlīgas un gatavas atstāt vecāku māju! Jo sevišķi tad, ja gadās tik laba partija kā šis krietnais grāfs... Protams, ceļojums solījās būt ārkārtīgi bīstams, jo kaimiņzemei bija ne visai laba slava, taču grāfu atstāt vecpuišos arī nevarēja.

Ārkārtīgi grūti bija izvēlēties galminiekus, kas pavadītu grāfu, jo visus paņemt līdzi nebūtu iespējams - tas varētu piesaistīt kaimiņzemes vilkaču uzmanību un jauki ieplānoto pasākumu iznīcināt pašā iedīglī. Tāpēc tika izvēlēts āksts, ģērbējs un galvenais pasaku pārzinis kā svarīgākie galminieki. Protams, grāfa klātbūtne bija neiztrūkstoša! Kā piektais biedris pievienojās arī kučieris, kas vadīja ar meijām un pušķīšiem izrotāto ķieģeļcepļa ori.

Trūkst ziņu par ceļojumu līdz kaimiņzemei,taču kaimiņzemē gāja grūti. Ik pēc 20 verstēm ore bija jāaptur un jāveic svētītā kvēpināšana un sārņu izvadīšana no organisma. Raugi, tas bija tamdēļ, lai nepiemestos lietuvēns un lai izvairītos no spīguļgalvas, kas esot jo briesmīgs. Ja līgavas vajadzība nebūtu tik spiedīga, brašā komanda droši vien grieztu ratus atpakaļ, taču tas nenotika! Tas tikai kārtējo reizi pierāda, cik krietni galminieki gan viņi bija!

Pēc grāfa ierosinājuma tika nolemts doties uz Kernaffburgenhofu, lai valdniekam Žmondaugam lūgtu kādas viņa meitas roku. Tak izrādās, ka Žmondaugs bija jau kādus gadsimtus miris un pat viņa padoto pilsēta bija auzenieku Katberta XXIV izpostīta un dadžos ieauguse...

Pārsteigti par šo neviesmīlīgo sagaidīšanu, precinieki uzšāva zirģelim un devās uz Trakenburgenhofu, kur esot liels meitu un citu lopu tirgus. Bet arī šeit negāja diži labāk, jo meitu tirgus bija panīcis un tur bija dabūjamas tikai visai prastas meitas, kas nekādi neatbilda grāfa precinieku domām par īstu valdnieci. Pie tam šeit apgrozījās arī liels daudzums šaubīga paskata melnīgsnēju ļautiņu, kas to tik vien tīkoja, kā izvilkt no kabatas naudas zutni. Šeit nebija palikšana...

Tā klīstot pa plašo kaimiņzemi tika nonākts līdzi kādam Mana Joda Raga gadatirgum, kurā rafinētais āksts nolēma izmēģināt laimi līgavas meklējumos. Kučieris devās meklēt iebraucamo vietu, bet pārējie galmnieki devās būvēt fortu, kurā pavadīt nakti. Kamēr biedri tēsa baļķus un lēja lielgabalus, grāfs devās pēc miesīgiem un garīgiem spirdzinājumiem uz tuvējo traktieri, kur pat kučierim un ģērbējam iegādāja divus miestiņa kausus!!! Raugi, grāfs gribēja parādīt, ka nauda viņam turas!

Pirmo vakaru tika nolemts veltīt izlūkošanai. Kā izlūki uz traktieri devās visa komanda, izņemot kučieri, kas kā sargs palika gulēt fortā. Pēc dažām stundām viņš pamodās un neatrada nevienu biedru pārnākušu fortā, tāpēc, bruņukreklā tērpies, devās draugus lūkoties. Tos viņš atrada traktierī visai šaubīgā stāvoklī. Ja galvenais pasaku pārzinis un āksts vēl daudzmaz turējās kājās, tad ģērbējs droši vien pats noģērbties nevarētu, kur nu vēl kungam izlīdzēt... Protams, pats grāfs turējās stalti kā Ēģiptes luteru baznīca, taču izteica vēlmi doties pie miera. Praktiski īstenot šo vēlmi gan nebija sevišķi viegli, jo vajadzēja stutēt ģērbēju, kas spītīgi centās iekrist kādā peļķē, taču sparīgie vīri spēja veikt arī to!

Gādājuši par savu kungu un biedriem, kučieris un āksts turpināja izlūku gaitas. Nevarētu teikt, ka tas būtu bijis sevišķi viegli, jo šamaņu grupa bija izsaukusi neredzētu lietu, kas sūcās pat cauri lieliskākajiem ādas vamžiem... Svešzemju ļaudīm negāja vieglāk, jo šādu krietnu vamžu tiem nebija un arī nakšņoja tie zem klajas debess ietinušies ādās, lai lāči neaprij.

Izlūki turpināja vairot sava kunga labo slavu, dziedot dažādus slavinošus madrigālus visas nakts garumā, svešajiem ļaudīm par lielu izbrīnu. Dziedāšana bija tik sirdi plosoša, ka svešinieki izlūkus ne tikai nepiekāva, bet pat cienāja ar vietējo erzacambroziju un aicināja uz orģijām savā netiklības perēklī Vilnelandē. Lai gan krietnajiem ļaudīm šāda uzdzīve vienmēr bijusi derdzīga, tomēr vienubrīd viņi gandrīz piekrita. Izlūkošanas pēc, protams.

No rīta pirmais pamodās grāfs, nikns kā pūķis. Kā izrādās, dzēriena sazāļotais ģērbējs bija mazcienīgi piemīzis grāfa gultu! Viņam tika piespriests bargākais sods, kāds vien šajos apstākļos bija pieejams - pamešana vienatnē uz ilgu laiku!

Atstājuši ģērbēju kaisot pelnus uz galvas, grāfs ar galmu gāja izpētīt iespējamās nākotnes kolonijas. Ceļš bija garš un tik lielā mērā piedzīvojumiem bagāts, ka pat grūti uzrakstīt. Var izcelt vienīgi galvenā pasaku pārziņa diženo cīņu ar kādu lēkājošu nezvēru, kas spļāva dūmus un uguņus kā tāds nēbelwerfers. Spītējot ievainojumiem un indēm, pasaku pārzinis tomēr deva triecienu ar grāfa svētīto kara milnu un nekrietnais zvērs nolika galvu uz ciņa. Turpmāk ceļiniekus tas neaiztiks...

Aukštadvarštate grāfam nepatika un ceļinieki devās atpakaļ, lai beidzot nolūkotu līgavu. Uzreiz piestāja ar bārkstīm un brokātu izgreznoti rati un to daiļā kučierjaunkundze piedāvāja aizvest fortam (protams, tā nebija nejaušība - tik liela bija grāfa vara!). Ja jaunkundze būtu augstāka dzimuma, droši vien piedzīvojums ar to beigtos, taču grāfam nepiedien precēt kalponi, lai cik skaista tā arī nebūtu...

Fortā visus pazemīgi sagaidīja ģērbējs. Lai izpirktu savu vainu, viņš bija pasteidzies forta sienas izrotāt ar vairākām drēbju kārtām, lai visiem demonstrētu sava kunga turību. Divējas bikses izkārtas, bet vēl trešās kājās! Vai tas jau nav kautkas nebijis un īpašs? Sajūsmināts par šo atjautīgo gājienu, grāfs piedeva palaidnīgajam ģērbējam gultas slapinājumu un atlikušo dienas daļu visi dīki gulšņāja un dzēra izmeklētus dzērienus, demonstrējot, ka bagāts jau var arī tā...

Lai arī drēbju izrādīšana vietējiem ļautiņiem lika palikt ar atplestu muti, līgavas meklēšana pārāk spoži nevedās. Grāfs jau sāka palikt tīri trūvīgs par tādu jaunavu neatsaucību un biedriem atkal bija jāorganizē sirojums uz tuvāko ciemu. Sacīts, darīts. Atrada tuvējo traktieri un, ak, cik tur augsti gāja! Saprotamu iemeslu dēļ sīkāki paskaidrojumi netiks sniegti, taču mēļo, ka dažs labs esot bijis visai lielā skurbulī, bet pats grāfs redzēts melanholiski sēžot kopā ar augsti godājamu Ņūfaundlendas suni. Ko tik nekrietni ļaudis nesamelš, lai krietna cilvēka reputāciju izvazātu dubļos... Viens gan ir skaidrs - vakara gaitā visi palēnām devās uz fortu, izņemot ākstu, kas savu dabas doto talantu izrādīja visiem mazajiem ļautiņiem un tapa godam sveikts - kas gan var uzskaitīt visus viņa virzienā mestos puķu pušķus, zābakus un korsešu striķīšus. Panākumu apstulbināts, āksts atgriezās fortā, kur to laipni izguldināja draugi.

Kamēr slavas apmirdzētais āksts dvesa kambarī, pats grāfs uzsāka sarunas ar diviem krietniem svešiniekiem un ātri vien noskaidrojās, ka viņiem IR dabūjama līgava! Konspirācijas nolūkos dēvēdams līgavu par briedi, briedi par alni un alni par poniju, ātri vien noskaidroja, cik līgava sver, kāds viņai godavārds (Indra!) un ka arī viņai sācies riesta periods!

Jau pēdējās cerības zaudējušie galminieki ārkārtīgā steigā sāka uzpost nometni un uzpost grāfu. Kučieris pat mēģināja novaksēt grāfa spalvainās kājas, bet procesu izjauca divi savstarpēji nesaistīti starpgadījumi - grāfs spārdījās un, kā izrādās, tas nemaz nebija grāfs, bet gan pagurušais āksts. Nolēma, ka ar vienu vaksētu vīrišķi pietiek un īsto grāfu lika mierā.

Kamēr novaksētais āksts devās kaimiņzemes dziedoņiem izrādīties, fortam pielaida uguni un lēnā garā pameta svešo zemi, iepriekš pieteikuši, uz kurieni grāfam vest līgavu un cik aunu vai kamieļu viņai būs jādod par grāfa roku.

Atceļā dziedāja spēka dziesmu, kas atbaidīja spīguļgalvas. Piedzīvojumu nebija.