Ziemas burvība.

...pienāca jauka sestdienas diena. Jau no paša rīta Elfu Bruņinieks jutās pacilāts un apgarots. Ārā bija jauks un pūkains sniedziņš - nu akurāt tik balts kā viņa cēlā dvēsele. Tā kā būtu neldzīgi tādu dienu nodzīvot neizdarot nevienu krietnu darbu, dzima doma sameklēt sev cīņu biedru un doties plašajā pasaulē sodīt ļaunumu un palīdzēt labajam. Cīņu biedrs arī tik rasts Melanholiskā Dzejnieka personā, kurš tobrīd skumjām acīm apcerēja dzīves netaisnības un tādā garā. Saprotams, pat mazam bērnam skaidrs ka ļaunumu veikt nav nekāda nieka lieta, ļaunumam ir daudz seju un tā tālāk. Lai acis būtu gaišākas un naidenieku drošāk redzētu, tālredzīgi tika sarūpēts spirdzinājums.

Piesardzīgi lavierējot starp bumbu krāteriem un dzeloņdrāšu mudžekļiem, tika sasniegts Zinību templis, kur mita Melanholiskais Dzejnieks. Pēc nelielas apsveicināšanās Dzejniekam tika klāts priekšā Dižais plāns. Šī krietnā vīra acīs iedegās liesma, proti, viņš jau sen bija asinājis savu zobenu un vairogu turējis allaž spodru, taču vienatnē cīņa bija rādījusies pilnīgi necerīga. Nu viss pēkšņi it kā ieguva jēgu, saule sāka spīdēt spožāk un dzīves smago pārbaudījumu un gadu nastas saliektā mugura lepni iztaisnojās! Tomēr abi cīnītāji nebija karstas putras strēbēji - viņi lieliski apzinājās stāvokļa nopietnību, tādēļ tik noturēta kara apspriede, pa starpām spirdzinoties. Nācās secināt, ka ar spēku vien ļaunumu nesakaut, vajadzīga arī sievietes viltība. Te Elfu Bruņiniekam radās padoms! Ar īpaša rituāla palīdzību tika izsaukts Eiridīkes gars. Tā kā Eiridīkei Veļu valstībā bija garlaicīgu un bija palaidusies dzeršanā un netiklā dzīvesveidā, viņa ar prieku piekrita pielikt savu roku kopējas lietas labad. Kara apspriede bija noturēta, spirdzinājums pievarēts, nācās doties uz Veļu valstību pie Eiridīkes.

Ceļš uz Veļu valstību bija bīstams un dažādu briesmu pilns, bet drosminieki to pievarēja un bija nonākuši Veļu valstībā. Eiridīke priecājās un steidzās pagurušos ceļiniekus veldzēt ar dažiem malkiem ambrozija. Te nu Elfu Bruņinieks saprata ka ir vīlies šajā sievietē - viņa tikai viltīgi smaidīja un ar dažādiem ieganstiem atteicās no visiem uzticētajiem pienākumiem kopējas lietas labad. Tā arī bija - drīz šī nekrietnā sieviete nemanot aizslīdēja prom un nerādījās atpakaļ. Melanholiskais Dzejnieks saskuma. Proti, viņš sirdī jau sen loloja maigas jūtas pret šo sievišķīgo būtni. Taču drosminieki neskuma ilgi. Lepns un stalts, viņu priekšā nostājās Nesaprastais Cīnītājs. Ak, kas par stāvu bija šim zaļoksnajam jauneklim! Prieks bija uzlūkot. Tiesa, viņam bija neliels trūkums - Nesaprastais Cīnītājs bija dumjš kā teļš. Ne viņš pats saprata par ko cīnās, ne kāds cits saprata. Taču šoreiz krietnā jaunekļa acīs bija neliela saprāta dzirksts. Vienalga, Elfu Bruņinieks atteicās ņemt Nesaprasto Cīnītāju savā pulciņā. Žēl abiem vīriem bija noraudzīties uz asarām zaļoksnā jaunekļa acīs, taču viņi apzinājās stāvokļa nopietnību un saprata ka grūtā brīdī uz Nesaprasto Cīnītāju palaisties droši nevarēs.

Un atkal Elfu Bruņiniekam radās padoms! Radiste!!! Jāsameklē krietnā Radiste. Ceļš šoreiz bija īpaši bīstams. Izejot no Veļu valstības, priekšā nostājās Ļaunums. Melanholiskais Dzejnieks apstājās un nolaida acis, proti, viņš vēl nebija atguvies no nepatīkamā pārsteiguma, ko bija radījusi Eiridīke. Savukārt Elfu Bruņinieks lepni nostājās Ļaunumam priekšā, izvilka loku, izvilka bultu un sagatavojās raidīt nāvējošus lādiņus vajadzīgajā virzienā. Ļaunums sarāvās mazs un melns un satecēja notekā. Atbrīvojuši ceļu, vīri smagiem soļiem devās uz Radiostaciju. Kā jau tas notiek parasti - gadījās jauna liga. Melanholisko Dzejnieku nelaida Radiostacijā tamdēļ vien ka uzvalks viņam bija nospeķots un vispār dikti netīrs. Dzejnieks sabēdājās, apraudājās un no pārestības sajūtas sāka skaitīt latvju dainas. Tajā pašā laikā iekšā tikušais cīnītājs meklēja Radisti. Ielūkojās visur - katrā kambarī un tumšākajā stūrī, taču pagalam neveiksmīgi. Radiste, kā jau ēteriska būtne, bija vienkārši izgaisusi miglā. Draugi saskatījās. Tika noturēta atkārtota kara apspriede. Dzejnieks paskatījās uz debesīm un pravietiskā balsī paziņoja, ka jāiztiek būs pašu spēkiem. Radās lēmums doties uz Apburto Pili salauzt burvestības un patriekt aizjūras mošķus.

Te Elfu Bruņinieks parādīja savu spožās stratēģa spējas, pirms cīņas veicot izlūkošanu. Neuzkrītoši tika vāktas ziņas. Taču arī Ļaunums nesnauda - drošajiem vīriem tika sūtīti virsū dažādi lāsti. Pēkšņi Melanholiskais Dzejnieks saprata, ka savu zobenu spēj pacelt ar milzīgu piepūli, burvestības sāka apmiglot prātu un acis. Te arī gadījās neveiksme - tā vietā, lai ar izstieptu zobenu sāktu kapāt mošķus, viņš sāka skandēt vārsmas un aicināja Ļaunumu uz atklātu cīņu! Bet Ļaunums jau tāpēc ir Ļaunums, ka uz godīgu cīņu neielaidīsies. Pēc neilga brīža abi teiksmainie varoņi atradās jau tālu no Apburtās Pils, kur tos bija aiztriecis Cerbers.

Pārsējuši viens otram brūces, drosminieki nokāpa Pazemē. Nekāda garas runas šeit netika veiktas, runāja zobeni. Desmitiem un desmitiem briesmoņu krita uz asinīm slacītās zemes, taču pārspēks bija pārāk liels, arī dažādās burvestības lika sevi manīt, rokas un kājas likās kā ar svinu pielietas, acis miglojās. Atkāpjoties tika sasniegtas Kāpnes un sākts augšupceļš no Pazemes. Tomēr gadījās kārtējā liga, proti, Kāpnes nebij vis parastas kāpnes, bet gan noburtas Kāpnes. Elfu Bruņinieks, paspēris trīs soļus saprata ka burvju vara mēģina viņu nogāzt gar zemi un krampjaini ieķērās margās! Tas līdzēja, tikai vairs nevarēja tikt ne uz priekšu ne atpakaļ. Melanholiskais Dzejnieks, to redzēdams, metās draugam palīgā, taču, ak vai! viņš, kā jau jūtīga dvēsele, nespēja paciest šausmīgo burvestību un nogāzās kā nopļauts un vairs necēlās.
Gaiss Pazemē pēkšņi sabiezējā un kļuva melns. Ļaunums apvijās ap varoņu miesām, pacēla viņus gaisā un izmeta virszemē. Melanholiskais Dzejnieks tā to vis negribēja atstāt, tādēļ sāka Pazemē liet skābi, lai jau kāds mošķis dabū kādu apdegumu. Ak vai, arī tas nebij visai prātīgi darīts, jo Ļaunums, rūkdams un dūkdams, sāka virzīties uz virszemi. Abi draugi, lai gan drosminieki, apzinājās stāvokļa necerību un metās skriet.

Izrādījās, ka Melanholiskais Dzejnieks ir nopietni ievainots. No brūces kaklā viņam lēnām sūcās asinis un pilēja baltajā sniegā. Elfu Bruņinieks, to redzēdams, atbalstīja savu cietušo biedru un devās Dziednīcas virzienā apkopt brūces. Bet tagad Ļaunums izspēlēja savu nelietīgo kārti! Neļāva sakautiem un ievainotiem cīnītājiem godam atkāpties, sūtīja pakaļ dažādus lāstus un vēl visvisādas riebeklības. Un viens tāds lāsts trāpīja Melanholiskajam Dzejniekam. Nabags izdvesa klusu vaidu un saļima zemē bez dzīvības pazīmēm. Raudošais Elfu Bruņinieks mēģināja panest draugu uz kamiešiem, taču pats ar mokām varēja paiet, kur nu vēl kādu panest. Neko darīt, talkā bija jāsauc pats zintnieks Sermulis. Bet - kā jau parasti, laime nebija taisnības cīnītāju pusē. Sermulis iepriekšējā naktī bija nodevies izlaidīgai uzdzīvei un viņam garīgais bija tāds, ka labāk ne tuvu nenāc. Elfu Bruņiniekam ar pārcilvēcisku spēku tomēr izdevās atmodināt Dzejniekā vāro, gandrīz nodzisušo dzīvības liesmiņu un pat piedabūt slieties kājās. Ar to bija par maz, Dzejnieks pēc pāris soļiem saļima zemē, šoreiz ar izteiktām dzīvības pazīmēm, kas izpaudās kā ļoti skaļi sāpju saucieni, kas atbalsojās aukstajās, melnajās nakts debesīs.

Jā, paties, atpakaļceļs nebija joka lieta. Daudzas reizes abi ievainotie varoņi atkāvās no mošķiem, kas mēģināja viņus nogāzt gar zemi un saplosīt, līdz izdevās sasniegt Dziednīcu. Šajā krietnajā iestādē tika iegātāda brīnumdzira, ar kuras palīdzību drosminieki Zinību templī cerēja atgūt veselību. Nelaime nenāk viena - nu arī Elfu Bruņinieka spēki bija galā un nācās paļauties tikai uz Melanholisko Dzejnieku, kurš savu pienākumu godīgi pildīja un nogādāja draugu Zinību templī. Pēdējais piliens bēdu un ciešanu biķerī bija ar brīnumdziru. Dzejniekam samisējās kāja uz tempļa kāpnēm un viņš smagi nokrita. Brīnumdziras kristāla trauks sašķīda tūkstoš mirdzošās lauskās...

Aiz loga ausa jauna diena. Visādi knariņi un laumiņas izlīda no savām alām un patvertnēm. Nekas neliecināja par naktī notikušo traģēdiju. Arī teiksmainie varoņi bija raduši mieru savām nogurušajām sirdīm...