Neviens diži uzmanību tam nepievērsa, jo puskrēslas aizsmakušajā telpā sēdēja vien vientuļi vīri, kuru vienīgā vēlme būtu pilnīga tumsa, kur noslēpties ar savu alus kausu un nenākt laukā, izņemot tās pretīgās reizes, kad jāiznāk no savas slēptuves, lai kārtējo reizi uzpildītu kausu. Un tās patiešām lielai daļai bija vienīgās reizes, jo čurāt var jau arī biksēs - šajā tveicē (cilvēki runā, ka tik karsts jūlijs nav bijis vismaz pēdējos gadus piecpadsmit) apģērbs tāpat nepārtraukti nomaina šķīdumus, ko uzsūkt - sviedri, urīns, asinis, strutas, čūlu izdalījumi - un, patiesību sakot, nevienu tas neuztrauc. Vai tad vīri, kas meklē šeit elli jau pirms savas nāves, uztrauksies par smaku? Par smaku?! Kaut smaka būtu vienīgā viņu sāpe...
Tā nu mūsu mazais varonis nonāca šajā pasaulē. Kādam varbūt mazā, bet viņam noteikti lielā. Nepagāja pārāk ilgs laiks, līdz viņš saprata, ka lielas jēgas raudāt nav un ka mātes kājas drīzāk to sabradās, nekā samīļos. Tā, lūk, viņš uzsāka savu patstāvīgo dzīvi zem bāra letes. Biezā putekļu kārta bija viņa smilšu kaste, sen pazudusī alumīnija karotīte kalpoja kā lāpstiņa, bet sakaltušie žurku līķīši bija viņa spēļu zirdziņi. Šeņķītis ātri iemācījās, ka dzīvē nevajag daudz, lai dzīvotu laimīgu dzīvi. "Dzīvo dzīvē dzīvu dzīvi," kā smejies.
Sākotnēji pārtika viņš diezgan labi - vāca nosistās mušas, kas tika noslaucītas no letes, ķēra auklās, kas pītas no paša matiem, peles un žurkas, dzēra izlijušo alu - vārdu sakot, auga jauns un stalts kumeļš sārtvaidzītis. Nu labi, stalts viņš, varbūt, nebija, bet uz četrām gan visu laiku atradās, savukārt, dažādas ēdes patiešām viņa vaigus krāsoja sārtus.
Tā Šeņķītis tur neviena nemanīts dzīvoja astoņus gadus. Viņa mājas laika gaitā nebija mainījušās - joprojām tumšs, sutīgs gaiss, caur kuru reizēm varēja saskatīt netīros galdiņus ar tikpat netīrajiem piesēdētājiem. Tie, kas bija liecinieki (paši to neapjēdzot) Šeņķīša dzimšanai, nu jau dusēja kur nu kurais - cits numurētā kapiņā bez vārda uzvārda, cits notekgrāvī ar nazi ribās un ūdens gliemjiem acu dobumos - kāds nu kuram liktens spēris. Bet ļaudis nāk un ļaudis iet! - tāds nu ir šīs dzīves nelokāmais ritums. Arī šeņķa ļaudis nomaina cits citu - vienas pelēkas sejas vietā nāk cita un turpina vienaldzīgi lūkoties izsīkstošajā alus kausā. Nopērk, izdzer, izčurā biksēs - un tā gadu gadiem tas notiek caurām dienām bez brīvdienām.
Reizēm pa atvērtajām durvīm, līdz ar kārtējo nelaimīgo dzīves ceļinieku, krogā ielavījās kāds suns vai kaķis. Kādēļ - to es nezinu - varbūt skumjas vai sāpes remdēt, varbūt labākas dzīves meklējumos, bet vienu zinu droši - to meklējumi vienmēr beidzās kaut kur starp Šeņķīša dzerokļiem un vecajiem grīdas dēļiem, pa vidu izejot cauri visam barības vadam.
Savukārt cilvēka gaļu viņš pirmo reizi nobaudīja, kad nokoda gabaliņu no gangrēnas saēstās mātes kājas - to trešdien strutainās saites viņai nedaudz bija nošļukušas un Šeņķītis ar saviem mazajiem pirkstiņiem noplēsa nelielu gabaliņu. Nebija nemaz tik traki, kā jums pirmajā mirklī varētu šķist. Žurka, protams, ir garšīgāka, bet arī šai gaļai nav ne vainas, - nodomāja Šeņķītis. Viņam augot, auga arī Bads un Bads ir viens negants radījums - padara cilvēku kašķīgu un Šeņķītis tāds nevēlējās kļūt, bet mušas, prusaki, maizes drupačas un žurkas nespēja savaldīt nemitīgi pieaugošo Badu. Tā nu viņš kādā ceturtdienas pēcpusdienā, cigarešu dūmu un mūžīgās krēslas aizsegā, izlavījās no bāra letes apakšas un devās plašākos medību laukos, bruņojies ar atrastu nazi, kura sarusējušā asmens slāpes jau bija remdējušas dažādu, laika gaitā sastaptu, dzīvnieku asinis. Pie tuvējā galdiņa aizmidzis, saules pielietos laukos pastaigājās Inženieris. Vismaz tā viņu cilvēki dēvēja. Pirms desmit gadiem tā bija viņa profesija, bet nu jau tikai vārds, jo īsto vārdu neviens viņam nezināja. Iespējams, pat viņš pats to bija jau piemirsis. Šeņķītis veikli pielavījās pie viņa, iecēla Inženiera kreiso kāju līdzpaņemtajā bļodā, nolocīja, nu jau uz sakalšanas robežas esošo, zeķi un pāgrieza artēriju pie potītes. Nedaudz noraustījās ūsas virs Inženiera lūpu kaktiņa un viņš turpināja rotaļāties ar vienradžiem. Izrādījās, nav nepieciešams pārlieku ilgs laiks, līdz pēdējās lāses aiznes projām dzīvību no Inženiera nogurušās miesas. Skaņai, kas rodas cilvēkam nogrītot no krēsla, neviens nepievērsa uzmanību, jo šeit dzērāji regulāri krita un cēlās, krita un cēlās, dzēra un čurāja, cēlās un krita. Un tā Šeņķītis bija sevi nodrošinājis ar pārtikas krājumiem pāris nedēļām.
Debesis pirmo reizi Šeņķītis bija redzējis pirms pusgada, kad kādā agrā rītā, kamēr māte izgulēja riebumu pret dzīvi un krogs vēl nebija plaši vēris savu nesavtīgo sirdi visiem slāpstošajiem, viņš pirmo reizi bija pametis bāra letes apakšu un pielavījies pie loga, kuram bija noplēsts avīzes, ar kuru tas bija aizlīmēts, stūris. Šeņķītis bija vienlaicīgi gan aizgrābts līdz sirds dziļumiem, gan nikns. Aizgrābts, jo nekad iepriekš nebija vēl redzējis tik spilgtas krāsas un nikns, jo šīs spilgtās krāsas dūra viņam acīs kā kurpnieka īlens. Toreiz viņš redzēja austošu sauli, sarkanzilas debesis, dažus kokus pretējā ielas pusē un noplukušus graustus, kuru āriene tik loti atgādināja šeņķa iekšieni.
Bija lietaina un smacīga sestā septembra pievakare. Šeņķītis sēdēja zem bāra letes un mēģināja izsūkt Inženiera augšstilba kaula smadzenes, kad no letes uz grīdas nokrita pastkarte. Tā spēja izstarot krāsas pat caur kroga tumšpelēko gaisu. Viņš ieraudzīja kokus, debesis un cilvēkus košās drānās - cilvēkus, kas nesēž, cilvēkus, kas neguļ - un viņš nolēma , ka vēlas tur nokļūt, lai ko tas viņam arī nemaksātu - pat ja būs jāpamet grīda, uz kuras viņš ir nodzīvojis visus šos astoņus gadus, pat ja būs jāpamet māte, no kuras ir redzējis tikai kājas un no kurām viņam pārsvarā ir bijis bail, jo māte neskaitāmas reizes, nenojaušot, ka zem letes dzīvo viņas bērns, ir nejauši iespērusi un pat ja būs jāpamet šī dūmaka, kuras aizsegs nodrošināja viņam iztiku. Šeņķītis zināja, ka ir jādodas nezināmajā ceļā pretī svādākai laimei.
Viņš ietina raibā kaķādā visu savu iedzīvi - alumīnija karoti, sarūsējušo nazi, paņēma vienu no saviem spēļu zirdziņiem, pāris alus kausa lauskas un nolēma doties. Uz atvadām vēl noskūpstīja čūlu uz mātes labās kājas un kaut kas tajā mirklī sažņaudza viņa sirdi. Tā iepriekš vēl nebija gadījies! Varbūt tas bija sods par viņa grēcīgo nodomu? Viņš īsti nesaprata, bet neļāva tam traucēt. Pierāpojis pie durvīm, viņš apsēdās un gaidīja, kad kāda nelaimīgā dvēsele vērs tās vaļā un dosies dziļāk pildīt sevi ar nolemtību. Nepagāja neko ilgs laiks un mazais gaismas stars no druvju šķirbas pārvērtās krāsu un gaismas jūrā, kas apskāva Šeņķīti kā dūnu sega.
Viņš izskrēja uz ielas. Lietus pamazām gāja uz beigām, pamalē mākoņus nomainīja rietošās saules stari, sejā pūta svaigs vējš, lāses skaloja viņa vaigus - Šeņķītis cēla pirkstus pret debesīm, grozīja galvu no vienas puses uz otru, smaidīja, nespēdams aptvert visu brīnumaino, kas notiek viņam apkārt, līdz vienā brīdī viņu notrieca kravas auto, kas veda dārzeņus uz tirgu.
No zemes tu nācis, par zemi tev palikt - tā mēdz ļaudis teikt. Šoreiz varētu teikt - par Šeņķīti piedzimi, par Šeņķīti nomirsi.
2 komentāri:
Tas ir rakstīts tāpat, jebšu tam ir dziļa simboliska jēga, respektīvi, tas ir veltījums kādam no Bellijas autoriem/lasītājiem?
tam ir dziļa simboliska jēga, bet nav veltīts nevienam konkrēti.
Ierakstīt komentāru