Jādomā, ka neskaitāmi simti Bellijas lasītāju ir neizpratnē par vārda "Jevpls" izcelsmi. Tik krietns un aristokrātisks vārds, taču kādas tam ir saknes? Nu re, par to tad arī būs šīsdienas stāsts.
[Nevaru gan apgalvot, ka esmu stāsta autors...]
STĀSTS PAR VIENTUĻNIEKU HUZĀRU
Lepnais huzārs- grāfs Aleksejs Bulanovs, kā pareizi izteicās Benders, patiešām bija aristokrātiskās Pēterburgas varonis. Lieliskā kavalērista un plītnieka vārdu vienmēr daudzināja Angļu krastmalas pilu klīrīgie iemītnieki un augstākās sabiedrības avīžu hronika. Ļoti bieži ilustrēto žurnālu lappusēs parādījās skaistuļa huzāra fotoattēls — ar tresēm un sīki sprogotu karakulu apšūts mundieris, augsti deniņi, pielaizīti mati un strups, brašs deguns.
Par grāfu klīda valodas, it kā viņš esot piedalījies daudzās slepenās divkaujās, kas beigušās liktenīgi, ka viņam bijuši acīm redzami romāni ar visskaistākajām, visnepieejamākajām augstākās sabiedrības dāmām, ka atļāvies trakulīgus izlēcienus pret sabiedrībā cienījamām personām un piedalījies uzdzīvē, kas arvien beigusies ar civilistu piekaušanu.
Grāfs bija skaists, jauns, bagāts, viņam vienmēr veicās mīlestībā, veicās kāršu spēlē un mantojumu saņemšanā. Viņa radinieki mira bieži, un viņu atstātie mantojumi vairoja tā jau milzīgo huzāra bagātību.
Viņš bija izaicinošs un drosmīgs. Viņš palīdzēja Abesīnijas negusam Menelikam karā pret itāliešiem. Viņš sēdēja zem lielajām Abesīnijas zvaigznēm, ietinies baltā apmetnī, un skatījās trīsverstīgajā apvidus kartē (mērogs: trīs verstis — viena colla). Lāpu uguns meta šaudīgas ēnas uz grāfa nolaizītajiem deniņiem. Pie viņa kājām sēdēja viņa jaunais draugs — abesīniešu zēns Vasjka.
Sakāvis Itālijas karaļa karaspēku, grāfs atgriezās Pēterburgā kopā ar abesīnieti Vasjku. Pēterburga varoni sagaidīja ar puķēm un šampanieti. Grāfs Aleksejs atkal metās bezrūpīgu baudu atvarā, kā mēdz rakstīt augstākās sabiedrības romānos. Tagad par viņu runāja ar divkāršu apbrīnu, sievietes viņa dēļ indējās, vīrieši apskauda. Kad grāfa kariete drāzās pa Miljonu ielu, uz tās pakaļējā kāpšļa aizvien stāvēja abesīnietis, ar savu melno ādu un smuidro augumu izraisot izbrīnu garāmgājējos.
Un pēkšņi viss beidzās. Grāfs Aleksejs Bulanovs pazuda. Kņazieni Belorusko-Baltijsku, grāfa pēdējo mīļāko, māca neremdināmas bēdas. Grāfa pazušana sacēla lielu traci. Avīzes bija pilnas minējumu. Detektīvi rāvās melnās miesās. Taču viss bija veltīgi. Grāfa pēdas nebija sadzenamas.
Kad troksnis jau sāka pierimt, no Averkija klostera pienāca vēstule, kas visu izskaidroja. Brašais grāfs, aristokrātiskās Pēterburgas varonis, XIX gadsimta Belzacars, bija uzsācis askēta dzīvi. Ziņoja visšausmīgākos sīkumus. Stāstīja, ka grāfs-mūks nēsājot vairāku pudu smagas važas, ka viņš, kas pieradis pie smalkiem franču ēdieniem, tagad pārtiekot tikai no kartupeļu mizām. Izcēlās dažādu minējumu virpulis. Stāstīja, ka grāfam parādījusies mirusī māte. Sievietes raudāja. Pie kņazienes Belorusko-Baltijskas parādes durvīm stāvēja kariešu virknes. Kņaziene ar vīru pieņēma līdzjūtības apliecinājumus. Paklīda jaunas, baumas. Gaidīja grāfu atgriežamies. Izcēlās valodas, ka tas viņam esot pārejošs prāta aptumsums aiz reliģiskiem motīviem. Vēl apgalvoja, ka grāfs bēdzis no parādiem. Tāpat stāstīja arī, ka pie visa vainīgs esot nelaimīgs romāns.
Bet patiesībā huzārs bija iestājies klosterī, lai lūkotu izprast dzīves jēgu. Pēterburgā viņš vairs neatgriezās. Pamazām viņu aizmirsa. Kņaziene Baltijska iepazinās ar itāliešu dziedoni, bet abesīnietis Vasjka aizbrauca uz dzimteni.
Klosterī grāfs Aleksejs Bulanovs, pieņēmis vārdu Jevpls, spīdzināja sevi, izgudrodams visādus dižus varoņdarbus. Viņš patiešām nēsāja važas, taču viņam likās, ka tas būs par maz, lai izprastu dzīves jēgu. Tad viņš izdomāja sev īpašu mūka tērpu: kapuci ar nokarenu nagu, kas aizsedza seju, un sutanu, kurā bija .grūti kustēties. Ar klostera priekšnieka svētību viņš sāka valkāt šo tērpu. Bet arī tas vēl viņam likās- par maz. Lepnības pārņemts, viņš devās vientulībā uz meža zemnīcu un sāka dzīvot ozola zārkā.
Klostera iemītnieki apbrīnoja mūka Jevpla varoņdarbu. Viņš ēda tikai sausiņus, kuru krājumus viņam atjaunoja ik pa trim mēnešiem.
Tā pagāja divdesmit gadi. Jevpls uzskatīja savu dzīvi par saprātīgu, pareizu un vienīgi īstu. Dzīvot viņam kļuva, neparasti viegli, domas bija skaidras kā kristāls. Viņš bija ticis skaidrībā par dzīves jēgu un bija pārliecināts, ka citādi dzīvot nav iespējams.
Reiz viņš pārsteigts pamanīja, ka tai vietā, kur veselus divdesmit gadus bija pieradis atrast sausiņus, nekā nav. Viņš nodzīvoja bez ēšanas četras dienas. Piektajā dienā pie viņa atnāca nepazīstams večuks ar vīzēm kājās un stāstīja, ka mūkus izlikuši no klostera boļševiki un tur ierīkojuši padomju saimniecību. Atstājis nedaudz sausiņu, vecis raudādams aizgāja. Mūks nesaprata, ko večuks bija stāstījis. Kluss un gaišu domu pārņemts viņš gulēja zārkā un priecājās, ka bija nonācis līdz dzīves izpratnei. Vecais zemnieks joprojām nesa sausiņus. Tā pagāja vēl daži neviena netraucēti gadi. Tikai reizi atvērās zemnīcas durvis — un tanī, galvas pieliekuši, ienāca vairāki cilvēki. Viņi piegāja pie zārka un klusēdami ņēmās aplūkot mūku. Tie bija stalti noauguši vīri, kājās zābaki ar piešiem, milzīgas galifē, pie sāniem mauzeri pulētās koka makstis. Vecais mūks gulēja zārkā, rokas izstiepis, un ar starojošu skatienu raudzījās ienācējos. Garā un vieglā sirmā bārda aizsedza pusi zārka. Nepazīstamie sašķindināja piešus, paraustīja plecus un devās projām, uzmanīgi aizvērdami durvis.
Laiks gāja. Dzīve askētam atklājās visā tās pilnībā un saldmē. Naktī, kas iestājās pēc tās dienas, kad mūks bija pilnīgi sapratis, ka viņa dzīves izziņā vairs nav nekā neskaidra, viņš negaidot pamodās. Tas viņu izbrīnīja. Agrāk viņš nekad nebija naktī modies. Prātodams, kādēļ gan bija pamodies, viņš atkal aizmiga un tūlīt atkal uztrūkās, juzdams, ka stipri knieš mugura. Pūlēdamies izdibināt šīs sajūtas cēloni, viņš centās aizmigt, taču nevarēja. Kaut kas traucēja. Viņš nevarēja aizmigt līdz pat rītam. Nākamajā naktī viņu atkal kaut kas pamodināja. Viņš novāļājās līdz rītam, klusi stenēdams un neviļus kasīdams rokas. Dienā, paslējies augšup, viņš nejauši ieskatījās zārkā. Tad viņš visu saprata: pa drūmās gultas stūriem žigli tecēja ķiršbrūnas blaktis. Mūkam apšķebinājās dūša.
Tajā pašā dienā atnāca vechiks ar sausiņiem. Un raugi, askēts, kas bija klusējis divdesmit piecus gadus, sāka runāt. Viņš lūdza, lai atnesot mazliet petrolejas. Izdzirdējis lielo klusētāju runājam, zemnieks apstulba. Tomēr, kaunēdamies un pudelīti slēpdams, viņš petroleju atnesa. Tikko večuks bija aizgājis, vientuļnieks ar trīcošu roku iesmērēja visas zārka šuves un gropes. Pirmo reizi pēc trim dienām Jevpls mierīgi aizmiga. Viņu nekas netraucēja. Arī turpmākajās dienās viņš zārku iesmērēja ar petroleju. Bet pēc diviem mēnešiem saprata, ka ar petroleju blaktis iznīdēt nevarēs. Naktīs viņš strauji grozījās no vieniem sāniem uz otriem un skaļi lūdza dievu, taču lūgšanas līdzēja vēl mazāk nekā petroleja.
Neizsakāmās mokās pagāja pusgads, pirms vientuļnieks atkal meklēja palīdzību pie večuka. Otrs lūgums večuku pārsteidza vēl vairāk. Askēts lūdza atnest no pilsētas blakšu pulveri «Aragacs». Taču nelīdzēja-arī «Aragacs». Blaktis vairojās neparasti ātri. Mūka ziedošā veselība, kuru nebija varējusi salauzt divdesmit piecus gadus ilgā gavēšana, jūtami pasliktinājās. Sākās drūma, izmisīga dzīve. Zārks mūkam Jevplam šķita riebīgs un neērts. Naktī, klausīdams zemnieka padomam, viņš dedzināja blaktis ar skaliņu. Blaktis mira, bet nepadevās.
Tika izmēģināts pēdējais līdzeklis: brāļu Gliku ražojums — rožains šķidrums, kas oda pēc sapuvuša persika un ko sauca par «Blaktīnu». Bet nelīdzēja arī tas. Stāvoklis kļuva aizvien ļaunāks. Kad bija pagājuši divi gadi kopš lielās cīņas sākuma, vientuļnieks nejauši atskārta, ka pavisam mitējies domāt par dzīves jēgu, jo augām dienām un naktīm bija noņēmies ar blakšu iznīdēšanu.
Tad viņš saprata, ka ir maldījies. Dzīve, tāpat kā pirms divdesmit pieciem gadiem, bija drūma un mīklaina. Aiziet no pasaulīgās kņadas nebija izdevies. Dzīvot tā, lai miesa būtu virs zemes, bet dvēsele — debesīs, izrādījās' neiespējami.
Tad svētais vīrs piecēlās un ņipri izgāja no zemnīcas. Viņš stāvēja tumša, zaļa meža vidū. Bija agrs, sauss rudens. Pie pašas zemnīcas bija izlīdušas no zemes vesela saime vēderainu baraviku. Neredzēts putns tupēja uz zara un dziedāja solo. Bija dzirdama garāmbraucoša vilciena klaboņa. Sāka drebēt zeme. Dzīve bija brīnišķīga. Vecais mūks neatskatīdamies devās uz priekšu. Tagad viņš strādā par kučieri Maskavas Komunālās saimniecības zirgu transporta bāzē.
Par grāfu klīda valodas, it kā viņš esot piedalījies daudzās slepenās divkaujās, kas beigušās liktenīgi, ka viņam bijuši acīm redzami romāni ar visskaistākajām, visnepieejamākajām augstākās sabiedrības dāmām, ka atļāvies trakulīgus izlēcienus pret sabiedrībā cienījamām personām un piedalījies uzdzīvē, kas arvien beigusies ar civilistu piekaušanu.
Grāfs bija skaists, jauns, bagāts, viņam vienmēr veicās mīlestībā, veicās kāršu spēlē un mantojumu saņemšanā. Viņa radinieki mira bieži, un viņu atstātie mantojumi vairoja tā jau milzīgo huzāra bagātību.
Viņš bija izaicinošs un drosmīgs. Viņš palīdzēja Abesīnijas negusam Menelikam karā pret itāliešiem. Viņš sēdēja zem lielajām Abesīnijas zvaigznēm, ietinies baltā apmetnī, un skatījās trīsverstīgajā apvidus kartē (mērogs: trīs verstis — viena colla). Lāpu uguns meta šaudīgas ēnas uz grāfa nolaizītajiem deniņiem. Pie viņa kājām sēdēja viņa jaunais draugs — abesīniešu zēns Vasjka.
Sakāvis Itālijas karaļa karaspēku, grāfs atgriezās Pēterburgā kopā ar abesīnieti Vasjku. Pēterburga varoni sagaidīja ar puķēm un šampanieti. Grāfs Aleksejs atkal metās bezrūpīgu baudu atvarā, kā mēdz rakstīt augstākās sabiedrības romānos. Tagad par viņu runāja ar divkāršu apbrīnu, sievietes viņa dēļ indējās, vīrieši apskauda. Kad grāfa kariete drāzās pa Miljonu ielu, uz tās pakaļējā kāpšļa aizvien stāvēja abesīnietis, ar savu melno ādu un smuidro augumu izraisot izbrīnu garāmgājējos.
Un pēkšņi viss beidzās. Grāfs Aleksejs Bulanovs pazuda. Kņazieni Belorusko-Baltijsku, grāfa pēdējo mīļāko, māca neremdināmas bēdas. Grāfa pazušana sacēla lielu traci. Avīzes bija pilnas minējumu. Detektīvi rāvās melnās miesās. Taču viss bija veltīgi. Grāfa pēdas nebija sadzenamas.
Kad troksnis jau sāka pierimt, no Averkija klostera pienāca vēstule, kas visu izskaidroja. Brašais grāfs, aristokrātiskās Pēterburgas varonis, XIX gadsimta Belzacars, bija uzsācis askēta dzīvi. Ziņoja visšausmīgākos sīkumus. Stāstīja, ka grāfs-mūks nēsājot vairāku pudu smagas važas, ka viņš, kas pieradis pie smalkiem franču ēdieniem, tagad pārtiekot tikai no kartupeļu mizām. Izcēlās dažādu minējumu virpulis. Stāstīja, ka grāfam parādījusies mirusī māte. Sievietes raudāja. Pie kņazienes Belorusko-Baltijskas parādes durvīm stāvēja kariešu virknes. Kņaziene ar vīru pieņēma līdzjūtības apliecinājumus. Paklīda jaunas, baumas. Gaidīja grāfu atgriežamies. Izcēlās valodas, ka tas viņam esot pārejošs prāta aptumsums aiz reliģiskiem motīviem. Vēl apgalvoja, ka grāfs bēdzis no parādiem. Tāpat stāstīja arī, ka pie visa vainīgs esot nelaimīgs romāns.
Bet patiesībā huzārs bija iestājies klosterī, lai lūkotu izprast dzīves jēgu. Pēterburgā viņš vairs neatgriezās. Pamazām viņu aizmirsa. Kņaziene Baltijska iepazinās ar itāliešu dziedoni, bet abesīnietis Vasjka aizbrauca uz dzimteni.
Klosterī grāfs Aleksejs Bulanovs, pieņēmis vārdu Jevpls, spīdzināja sevi, izgudrodams visādus dižus varoņdarbus. Viņš patiešām nēsāja važas, taču viņam likās, ka tas būs par maz, lai izprastu dzīves jēgu. Tad viņš izdomāja sev īpašu mūka tērpu: kapuci ar nokarenu nagu, kas aizsedza seju, un sutanu, kurā bija .grūti kustēties. Ar klostera priekšnieka svētību viņš sāka valkāt šo tērpu. Bet arī tas vēl viņam likās- par maz. Lepnības pārņemts, viņš devās vientulībā uz meža zemnīcu un sāka dzīvot ozola zārkā.
Klostera iemītnieki apbrīnoja mūka Jevpla varoņdarbu. Viņš ēda tikai sausiņus, kuru krājumus viņam atjaunoja ik pa trim mēnešiem.
Tā pagāja divdesmit gadi. Jevpls uzskatīja savu dzīvi par saprātīgu, pareizu un vienīgi īstu. Dzīvot viņam kļuva, neparasti viegli, domas bija skaidras kā kristāls. Viņš bija ticis skaidrībā par dzīves jēgu un bija pārliecināts, ka citādi dzīvot nav iespējams.
Reiz viņš pārsteigts pamanīja, ka tai vietā, kur veselus divdesmit gadus bija pieradis atrast sausiņus, nekā nav. Viņš nodzīvoja bez ēšanas četras dienas. Piektajā dienā pie viņa atnāca nepazīstams večuks ar vīzēm kājās un stāstīja, ka mūkus izlikuši no klostera boļševiki un tur ierīkojuši padomju saimniecību. Atstājis nedaudz sausiņu, vecis raudādams aizgāja. Mūks nesaprata, ko večuks bija stāstījis. Kluss un gaišu domu pārņemts viņš gulēja zārkā un priecājās, ka bija nonācis līdz dzīves izpratnei. Vecais zemnieks joprojām nesa sausiņus. Tā pagāja vēl daži neviena netraucēti gadi. Tikai reizi atvērās zemnīcas durvis — un tanī, galvas pieliekuši, ienāca vairāki cilvēki. Viņi piegāja pie zārka un klusēdami ņēmās aplūkot mūku. Tie bija stalti noauguši vīri, kājās zābaki ar piešiem, milzīgas galifē, pie sāniem mauzeri pulētās koka makstis. Vecais mūks gulēja zārkā, rokas izstiepis, un ar starojošu skatienu raudzījās ienācējos. Garā un vieglā sirmā bārda aizsedza pusi zārka. Nepazīstamie sašķindināja piešus, paraustīja plecus un devās projām, uzmanīgi aizvērdami durvis.
Laiks gāja. Dzīve askētam atklājās visā tās pilnībā un saldmē. Naktī, kas iestājās pēc tās dienas, kad mūks bija pilnīgi sapratis, ka viņa dzīves izziņā vairs nav nekā neskaidra, viņš negaidot pamodās. Tas viņu izbrīnīja. Agrāk viņš nekad nebija naktī modies. Prātodams, kādēļ gan bija pamodies, viņš atkal aizmiga un tūlīt atkal uztrūkās, juzdams, ka stipri knieš mugura. Pūlēdamies izdibināt šīs sajūtas cēloni, viņš centās aizmigt, taču nevarēja. Kaut kas traucēja. Viņš nevarēja aizmigt līdz pat rītam. Nākamajā naktī viņu atkal kaut kas pamodināja. Viņš novāļājās līdz rītam, klusi stenēdams un neviļus kasīdams rokas. Dienā, paslējies augšup, viņš nejauši ieskatījās zārkā. Tad viņš visu saprata: pa drūmās gultas stūriem žigli tecēja ķiršbrūnas blaktis. Mūkam apšķebinājās dūša.
Tajā pašā dienā atnāca vechiks ar sausiņiem. Un raugi, askēts, kas bija klusējis divdesmit piecus gadus, sāka runāt. Viņš lūdza, lai atnesot mazliet petrolejas. Izdzirdējis lielo klusētāju runājam, zemnieks apstulba. Tomēr, kaunēdamies un pudelīti slēpdams, viņš petroleju atnesa. Tikko večuks bija aizgājis, vientuļnieks ar trīcošu roku iesmērēja visas zārka šuves un gropes. Pirmo reizi pēc trim dienām Jevpls mierīgi aizmiga. Viņu nekas netraucēja. Arī turpmākajās dienās viņš zārku iesmērēja ar petroleju. Bet pēc diviem mēnešiem saprata, ka ar petroleju blaktis iznīdēt nevarēs. Naktīs viņš strauji grozījās no vieniem sāniem uz otriem un skaļi lūdza dievu, taču lūgšanas līdzēja vēl mazāk nekā petroleja.
Neizsakāmās mokās pagāja pusgads, pirms vientuļnieks atkal meklēja palīdzību pie večuka. Otrs lūgums večuku pārsteidza vēl vairāk. Askēts lūdza atnest no pilsētas blakšu pulveri «Aragacs». Taču nelīdzēja-arī «Aragacs». Blaktis vairojās neparasti ātri. Mūka ziedošā veselība, kuru nebija varējusi salauzt divdesmit piecus gadus ilgā gavēšana, jūtami pasliktinājās. Sākās drūma, izmisīga dzīve. Zārks mūkam Jevplam šķita riebīgs un neērts. Naktī, klausīdams zemnieka padomam, viņš dedzināja blaktis ar skaliņu. Blaktis mira, bet nepadevās.
Tika izmēģināts pēdējais līdzeklis: brāļu Gliku ražojums — rožains šķidrums, kas oda pēc sapuvuša persika un ko sauca par «Blaktīnu». Bet nelīdzēja arī tas. Stāvoklis kļuva aizvien ļaunāks. Kad bija pagājuši divi gadi kopš lielās cīņas sākuma, vientuļnieks nejauši atskārta, ka pavisam mitējies domāt par dzīves jēgu, jo augām dienām un naktīm bija noņēmies ar blakšu iznīdēšanu.
Tad viņš saprata, ka ir maldījies. Dzīve, tāpat kā pirms divdesmit pieciem gadiem, bija drūma un mīklaina. Aiziet no pasaulīgās kņadas nebija izdevies. Dzīvot tā, lai miesa būtu virs zemes, bet dvēsele — debesīs, izrādījās' neiespējami.
Tad svētais vīrs piecēlās un ņipri izgāja no zemnīcas. Viņš stāvēja tumša, zaļa meža vidū. Bija agrs, sauss rudens. Pie pašas zemnīcas bija izlīdušas no zemes vesela saime vēderainu baraviku. Neredzēts putns tupēja uz zara un dziedāja solo. Bija dzirdama garāmbraucoša vilciena klaboņa. Sāka drebēt zeme. Dzīve bija brīnišķīga. Vecais mūks neatskatīdamies devās uz priekšu. Tagad viņš strādā par kučieri Maskavas Komunālās saimniecības zirgu transporta bāzē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru