Iesākumā es gribētu pateikties partijai un visam strādniecības kolektīvam par šo iespēju apmeklēt Somiju. Nē, nekādā ziņā nepārprotiet mani – šī imperiālistu apsēstā zeme man ir pretīga! Es gribēju apskatīties kā strādnieki mirst badā, kā zīdainis tiek izrauts no mātes rokām un iegrūsts kapitālisma mašinērijā un kā aiz labas dzīves uztūcis buržujs no tā visa ievāc augļus. Tas viss ir jāatmasko!
Uz Somiju, jāatzīst, nav viegli tikt. Robeža ar Moskoviju tiek ļoti stingri apsargāta, lai somu badacietēji nepārpludinātu strādnieku paradīzi un neatrautu viņiem maizes riecienu. Sauszemes robeža Somijai ir vēl vien ar Achtungu un Troļļu zemēm, taču arī tās ir imperiālistu midzenis un godīgam strādnieka cilvēkam nav vēlams tās šķērsot, tas ir pat bīstami.
Faktiski vienīgais veids kā var nonākt Somijā ir plostošana. Uz lielā grandplosta uzreiz pamanīju nenormālās cenas, ko uzskrūvējuši kapitālisti... Kaut vai viens alus kausiņš maksā vismaz savus 4-6 vietējos dālderus un tilpums arī ļoti nepievilcīgs – vien 0,4 litri.
Pliķis pa seju mani nebūtu tik ļoti satriecis, cik to izdarīja Helsinki. Viss tur ir paredzēts, lai strādnieka cilvēkam nodīrātu pēdējo ādu. Piemēram, ielas ir speciāli būvētas šauras, lai rastos grandiozi satiksmes sastrēgumi un kapitālisti varētu iekasēt naudiņu par degvielu, kas tur arī ir dārga. Dažviet pat melnzeme viņiem savākta līdz klintij, kas imperiālistu nagiem bijusi par cietu...
Baidoties par savu drošību steidzu pamest pilsētu, taču sajaucu virzienu un aizbraucu rietumu virzienā, protams, vēl tuvāk imperiālistiem – uz Turku pilsētu. Turkus neko daudz neredzēju, taču pa kādam tumšam vai pavisam melnam plantācijās nomocītam somam bija gan.
Kas mani pārsteidza, braucot uz turieni neredzēju ezerus, ko Somijā it kā varot redzēt lielā skaitā. Acīmredzot svaigu zivju kārie kapitālisti ir nolaiduši arī ezerus...
Lielceļam abās pusēs bija sētas un uzbērumi it kā lai nelaistu lielos meža zvērus uz ceļa, taču diez vai viņiem tādi vēl palikuši, kas nebūtu pārstrādāti gaļas konservos. Šīs sētas patiesībā noslēpj patieso un nožēlojamo dzīvi sētas otrā pusē, kas pilnīgi noteikti ir neapskaužama. Tālāk braucot dažviet varēja redzēt viensētas ar ārkārtīgi īsu zāli pagalmā – baidos pat skaļi teikt, kādam nolūkam novārdzinātie somu strādnieki to būs izmantojuši...
Tad nu par Turku. Nekāda strādnieku paradīze tā nav nudien. Piemēram, daudzviet ielas ir ar aizvēsturisku bruģi – lielisks kapitālistu plāns kā uz savām remontdarbnīcām dabūt sadauzītās mašīnas, kuru darba cilvēks 20 gadus gaidījis rindā, nopircis un uzreiz sasitis. Un tās cenas, tās cenas... Ilgāk par dienu te neizturēju un devos ZA virzienā uz pilsētu ar neizrunājamu nosaukumu Jyväskylä. Tas mudināja uz aizdomām par ko slēpjamu – varbūt kādu atomreaktoru, militāru objektu vai ko tamlīdzīgu. Biju gatavs veikt svētīgo spiegošanas darbu, taču dienas gaišajā laikā tas līdzinātos pašnāvībai, tāpēc centos iejukt pūlī un nogaidīt krēslas stundu. Bet arī šajā laikā paguvu ievērot zīmīgus faktus.
Nabaga somi lielākoties nemaz nevar atļauties braukt ar automobiļiem, bet to vietā jāizvēlas veci un nevērtīgi velosipēdu vraki, ko var atļauties nepieslēdzot atstāt jebkurā vietā – neviens tādus pat nezog. Vispār Somijā ļaudis cenšas savu nožēlojamo stāvokli uzlabot ar visām iespējamajām metodēm, bet pārsvarā bezcerīgi. Viņiem izteikts ir izmisuma solis spēlējot automātus – nabaga strādnieks pēdējos grašus samet mehāniskajā mašīnā, kas nekad neko nedod pretī. Grūti pat pateikt, ka viņi par to pārdzīvotu, jo acīmredzot izmisums ir tik liels, ka vienaldzība un bezcerība pārņēmusi visu izputinātā strādnieka būtību. Uz ielām nemētājas daudz atkritumu, jo tie visi ir savākti cerībā, ka turzā būs vēl kāda drupačiņa. Piemēram, Helsinkos izsalkusi vienkājaina kaija apēda taukainu polietilēna maisiņu, ko bija nometis kāds buržujs!!!
Vakara krēslā klusiņām aizgāju uz pilsētas stratēģiski svarīgāko objektu – uz vietējo kalnu! Tā jau arī domāju – tur lepni stāvēja nekrietno baltsomu izmantotais Ziemas kara kādu 30 vai 40 mm zenītlielgabals. Sabotāžas aktu veikt nevarēju, jo apkārt staigāja maskējusies lielgabala apkalpe un bija diezgan acīmredzami, ka tuvējā restorānā ir noslēpta munīcijas noliktava.
Veicu diezgan nopietnu izlūkošanas darbu arī citās pilsētas vietās un secināju, ka ļaudis ir samērā iebaidīti, jo vakaros no mājas iziet ārā ļoti reti, bet pa pilsētu skraida meža zvēri (Lepus timidus).
Nākošajā dienā posos uz Helsinku pusi, lai tiktu uz mājām – uz saulaino strādnieku paradīzi. Drošības labad izvēlējos braukt pa mazākiem celiņiem šur tur starp ezeriem! Jā, jo tuvāk uz austrumiem, jo vairāk viņiem to ezeru. Tiesa gan, foreļu un lašu pārpilnība tur nebija novērota, kā tas daždien tiek minēts viņu propagandas darbos...
Ko gan lai vēl piebilst? Viesnīcās no rīta ir iespēja ēst pie t.s. zviedru galda. Nav jau ar nekāds brīnums, jo pie somu galda laikam būtu badā jāmirst! Protams, vietējie somi pie šiem ēdieniem netiek.
Biju laimīgs, kad ar grandplostu spēju pamest šo zemi... sākumā gan biju nobažījies, jo izskatījās, ka mani uz tā negrib laist, bet vēlas paturēt par ķīlnieku, taču pašā pēdējā brīdī izdevās!
1 komentārs:
baigais murgojums, bet izskatās ka ceļojums patika.
Ierakstīt komentāru