Pasaka par piedzērušos karali Lauvu

Reiz, sensenos laikos, kad vēl Mākoņtētiņš nolūkoja savu valstību no nepieejamiem augstumiem un redzot savus bērnus, izklaidīgi smīnēja bārdā, kādā tāltālā karalistes nostūrī norisinājās šāda traģēdija:

Kādu-dien, daiļie bruņenieki, sapulcējās traktierī, kur jaunas un brīnumdaiļas jaunuves izpildīja ikvienu viņu vēlmi. Traktieris piederēja kādam ļautiņam no Mūžvecās Mīlestības Pilsētas, savukārt bruņenieki bija ciniski noskaņoti un joprojām meklēja Mulenrūžas brīvību, ko maigais traktiera pārstāvis uzskatīja par barbarismu pēdējā instancē.



Viens no bruņeniekiem atradās izsūtījumā - viņš piedalījās daiļās princeses glābšanā no ikdienišķajiem, ļaunajiem Pūķiem.
Pārējie cīņu biedri viņu izmisīgi gaidīja, cerot, ka komrāds atgriezīsies bez acīmredzamiem ievainojumiem un laika gaitā (tad, kad Varonis, caur maģisko cauruli, salauztā balsī klāstīja par visādam nebūšanām un princeses daiļumu) nolēma izvirzīt dažādas drausmonīgas teorijas par apmāto, kurš, iespējams, ir kļuvis par upuri ļaunām raganām un citiem drausmīgiem un nepiedienīgiem dēmoniem.

Tikmēr, Sers Kāds-Tur, (J - piedod ;) ) saprata, ka Svētais Grāls tiek izmantots pat ļoti apvainojošā veidā un nolēma šo brīnumaino artefaktu izglābt un novietot tam atbilstošā vietā. Īsā, bet aizraujošā kaujā, Sers spēja savaldīt trejdeviņas čūskas un izraut no to zobiem Grālu! Diemžēl, sekojošā Stratēģiskā atkāpšanās sabojāja visu priekšstatu par Sera apņēmību...
Tomēr, viņa varonība ir pelnījusi, lai daudzi enģeļi un skaldi joprojām dzied slavas dziesmas par Sera varonīgo rīkošanos un nepiekāpību čūsku midzeņa priekšā.



Drīz vien ieradās Varonis, kurš nesen bija nogādājis to pašu nelaimīgo princesi drošā guļasvietā un par to viņš saņēma aplausus un vispārēju atzīšanu. Bet diemžēl, daudzie bruņenieki steidzīgi vien, pēc Varoņa apsveikšanas, pameta Traktieri, jo bija saguruši cīniņos ar Zaļo Pūķi.

Traktierī palika vien tikai Varonis un Daiļais Bruņenieks. Tomēr drīzi vien viņi nonāca pie slēdziena, ka Ļaunais Burvis ir tomēr izdarījis savu darbu un tā uzburtie Maģiskie Miega putekšņi ir viņus pārgurdinājuši.

Bet, brīdī, kad jau likās, ka brīnumainā elfu zeme ir piesmieta, Traktierī iegriezās kāds Bards. Bards bija nošņurcis un nelaimīgs, bet tomēr baudīja vispārēju atzīšanu un vairākas reizes izlūdzās Upeņu sulu un tā saukto Rīgas Balzāmu, kas viņam tika servēti tikai un vienīgi ekskluzīvos post-naftas apstrādes galaproduktos.

Bards, cilvēcīgi iestiprinājies, sāka dziedāt smeldzīgu un daiļu dziesmu. Dziesmu, kas lika Varonim un Daiļajam Bruņeniekam attcerēties Vienradžu medības Tumšajos Silos (bet par to jau cits stāsts) un citus īpašus piedzīvojumus glābjot Karaļa Artūra un citu fantasy monarhu ādas.

Dziesma vēstīja par Karaļa Lauvas neizdevušos dzīvi.
Karalis Lauva bija baudījis ģermānisko izglītību un dziļi pētījis klasisko ģermāņu mūziku un kultūru, kas tam sagādāja zināmas problēmas (viņam joprojām bija noslēpumainā miglā tītas atšķirības starp Šilleru un Vāgneru).

Lai gan Tētiņš šamajam bija atstājis brīnumstipru un izcilu karalisti, kuru apsargāja daudzi bruņenieki ar rožsarkaniem vaigiem tomēr, pateicoties savam iedzimtajam infantīlismam viņš pamanījās pazaudēt savu valdījumu un nonākt Lielās Pilsētas ielās ar ubaga tarbu kaklā. (Idiots! Krokodils Gena i to ir sakarīgāks)

Tas tomēr viņam netraucēja meklēt jaunas un apbrīnojami neizgulējušās mātītes starp saviem kinsmen'iem un citām, bauru tautas pārstāvēm. Diemžēl viņš uzrāvās tikai uz merkantili noskaņotām mātītēm, kas Karali dzina projām.



Nabaga Karalis vairs nespēja nevienam nodod savus gēnus un viņam nekas cits neatlika kā nomirt - guļot peļķē un soloties apmeklēt Lielā Sātanista Alisa Kūpera Kreatīvo Pasākumu Arēnā Rīga Kaut Kad Decembrī.

Stāsts bija skumjš un mēs visi un Bards gauži raudājām. Cita starpā jāatzīst, ka Bards ir bijis vienmēr raudulīgs tips.

Sekojošais ceļš uz Pili bija asaru un nožēlu pilns, jo Karali tomēr sauca izcili piemērotā vārdā -
Volfgangs....