Nakts parasti ir vampīru laiks. Ļaunie mošķi ceļas augšā no saviem zārkiem, vai manā gadījumā izlien ārā no migas ap desmitiem vakarā, tad kad ir norietējusi saule un var doties medībās.
Nebūdams īpaši oriģināls meklēt upurus devos uz veco labo Frantonu.
Ļoti drūmi un šausmīgas nolemtības grimasi sejā sēdēju pie bāra letes. Vispār izskats bija tāds itkā uz maniem trauslajiem pleciem gulētu visas pasaules bēdas un nelaimes. Protams, tas uzreiz izraisīja kādas dāmas uzmanību un līdzjūtību un mātes instinktu, kas nosaka, ka ir jāglābj visādi tādi paklīdeņi. Dāma uzdeva jautājumu - kāpēc es tik drūms? Dāmai bija līdzi liela auguma, skūtu galvu jauneklis, tāpēc īpaši dziļos paskaidrojumos neielaidos. Dāma gan bija smukiņa. Tā nu mēs visi tur draudzīgi sēdējām.
Tajā brīdī kāds, īpaši padumjš puikiņš izdomāja, ka viņam obligāti ir bārā jāizšauj no savas gāzes pistoles. To viņš arī izdarīja.
Sākās visaptveroša un masveida panika, kad klātesošie steidzās evakuēties no telpām, jo gāze ātri izplatījās, koda acīs un izraisīja asarošanu.
Es gan izlēmu, ka man ir smagi vienalga un es palikšu un dzeršu savu alu. Tā arī notika un es lepnā vientulībā, viens pats visā Frantonā, lēni un izbaudot, dzēru tumšo žļurgu un apcerēju pasaules zūdamību un materiālās dimensijas nenoteiktību. Kad gāze izklīda un atpakaļ ieradās apkalpojošais personāls es aukstasinīgi pasūtīju nākošo alu un turpināju lidināties citās dimensijās. Klātesošie jautāja - vellos, vecīt, tu gan, laikam pie tādām lietām pieradis, ka tev tā gāze neizraisa nekādas emocijas. Lepni atbildēju, ka esmu speciāli apmācīts tādām situācijām un turpināju utilizēt atlikušo, interesantās konsistences šķidrumu. (Phe! Man cilvēkam, kas savlaik ir norāvies ar krievu asaru gāzes granātu - un tas tiešām bija kaifs - kaut kādas gāzes pistoles jau nu vakaru nesabojās). Lieki piebilst, ka pēc tam es kļuvu par neoficiālo vakara varoni un baudīju vispārēju uzmanību un aprādīšanu ar pirkstiem...
Vēlāk viss notikās vairāk vai mazāk standartam atbilstoši.
Jāpiebilst, ka ap rīta pusi, kad krogs tika slēgts, es jau uzturējos ārā, piebrauca dārgo un mīļo pašvaldības policstu ekipāžā un izrādīja neveselīgu interesi par manu personu. Es nolēmu klusēt un vispār neko neteikt, lai nepastiprinātu interesi līdz patiešām kaitīgiem apmēriem un tāpēc manā vietā ar policiju kontaktējās klātesošā dāma. Vēlāk viņa man skaidroja, ka policistiem licies, ka es esmu sevišķi bīstams un neuzticams tips - apmēram, Lucifera un narkomāna krustojums, to viņi izsprieduši pēc mana izskata. Lieki piebilst, ka īpašī dzēris es tajā vakarā nebiju un kā izrādās Latvijas Republikā pie cilvēkiem piesienas tikai tāpēc, ka viņi dīvaini izskatās. Jāsaka, ka ļaužu attieksme vispār bija ārkārtīgi dīvaina visu cauru laiku, apmēram tāda - kā ja es pa tiešām būtu ar ilkņiem apveltīts un man nebūtu atspulga spogulī, vai arī, ka ja es būtu pavisam nesen augšāmcēlie no miroņiem.
P.S.
Runājot par vampīriem, visai cienijamās Troikas veikumā - Vampires The Bloodlines cRPG pamanījos uzņemt sekojošu skrīnu:
Saruna norisinājās par kādu scenāristu un viņa jauno filmas ieceri, kurā stāstīs par vampīru organizācijām, un šādas bija iespējamās dialoga atbildes, kas man lika vismaz kādu laiku smieties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru