Pirmais pārbaudījums bija nokļūšana līdz remontējamajam (jeb demolējamajam) objektam, kas atradās 'kaut kur Iļģuciemā', un kura precīzo adresi Tanks tā arī nevarēja nosaukt. Sarunājām satikties pie Buļļu ielas apļa. Nonācis attiecīgajā piektā tramvaja pieturā, pamanīju, ka bez manis, tieši šajā vietā tramvaju pamet vēl prāvs pulciņš jauniešu, kuri steidzīgi vien ieripoja kādā ēkā, kuru ikviens, kas kaut reiz ir studējis, spēs atpazīt jau pa gabalu - kojās. Es gan devos tālāk satikt Tanku.
Satikāmies, pārmijām pāris vārdus un jau gatavojāmies doties uz dzīvokli, lai ķertos pie darba, bet tad nolēmām, ka darbs divatā varētu veikties nepārāk labi, un ir nepieciešami palīgi. Atcerējāmies par sen pazīstamu bēdu brāli, kurš, arī dzīvo tajā apvidū - konkrētāk - RTU kojās. Teicu Tankam, ka pa ceļam vienas kojas manīju, tāpēc devāmies attiecīgajā virzienā. Kā jau visi labi zina, reti kuras kojas rīgā ir gājušas pa attīstības taciņu, un lielākajā daļā no tām joprojām tusējas apsargi, kas ar greizu aci nopēta visus atnācējus. Šis šķērslis mums bija jāpārvar, tāpēc sazvanījāmies ar attiecīgo tajās dzīvojošo paziņu un noskaidrojām istabiņas numuru. Telefonsarunā noskaidrojām arī to, ka pats draugs, pie kura ejam, nemaz nav Rīgā. Viņš, tāds jauns un apzinīgs būdams, joprojām ik pārnedēļu vai pat biežāk dodas uz laukiem vecākus apciemot. Sašutums mums bija liels, bet tā vienkārši apgriezties un doties prom arī negribējās - varēja jau gadīties, ka kojās tiek satikti drauga istabiņas biedri vai arī kāds cits random cilvēks, kurš būtu gatavs par pāris aliem noplēst flīzes vannasistabā.
Zinot istabiņas numuru un iemītnieka identifikācijas datus, droši devāmies iekšā. Sargs mūs arī laipni uzņēma, gan pārjautājot, kas atrodas mūsu somās. Noticējis atbildei, ka tajās ir tikai drēbes un kompis, mūs arī ielaida tikai retajam pieejamajās telpās. Kā izrādījās, tad mūsu meklētā istabiņa ir ciet, tāpēc nācās komunicēt ar ceļā sastaptajiem ļaudīm. Vienīgais cilvēks, ar kuru mēs aprunājāmies, bija Tanka studiju biedra māsīca. No viņas uzzinājām, ka pirms nedēļas šajās kojās 'svešie' ir uztaisījuši virtuvju demolēšanas ballīti un tagad visi atnācēji tiek jo īpaši uzmanīti. Hmm... Mēs laikam bijām uz sargu atstājuši labu iespaidu. No satiktās dāmas noskaidrojām arī to, ka šīs tomēr nav RTU kojas (kāpēc mēs neapskatījām šiltīti pie ēkas pirms ienākšanas, mēs nevaram paskaidrot), bet gan LU biologu kojas. Hmm... Tas nozīmēja arī to, ka mūsu draugs šajās kojās nemaz nedzīvo, un mūsu meklētā ēka esot pāris kvartālus tālāk. Tajā brīdī jutāmies ļoti pārsteigti par to, kā vispār esam šeit tikuši iekšā, un kāpēc sargs laiž iekšā cilvēkus, kuri dodas ciemos pie kāda, kurš tur vispār nedzīvo. Pārsteigums bija arī tas, ka šajās kojās tomēr bija atrodama istabiņa ar 78 numuru... Man pieejamā informācija liecina, ka kojās istabiņas numurē pēc principa 105 - pirmais stāvs, 5. istaba, utt, bet Iļģuciemā divām kojām ir vienāda istabiņu numerācija. Nodomājot, ka mums varētu piešūt iepriekšējās nedēļas demolētāju nodarījumus, atvadījāmies no satiktās dāmas un raitā solī pametām šo iestādi.
Koju iniciāļi un tajās satiktā dāma.
Bija jau aptuveni 11 vakarā, savu piedzīvojumu devu bijām uzņēmuši, tāpēc devāmies veikt remontu. Remonts kā jau remonts. Palēnām tika tukšots alēns, dīrātas flīzes un ik pa laikam arī uzvilkts kāds dūms. Pēc dažu stundu darbošanās bijām flīžu plēšanas posmu beiguši un nolēmām doties gulēt, lai nākošajā dienā pievērsos vecās krāsas skrubināšanai.
Darbs patiešām notika! Attēlā starprezultāti.
Rīts sākās ap desmitiem. Tika izdzerta rīta kafija un apēsti dzīvoklī uzietie cepumi. Tad arī varēja ķerties pie darba. Tā kā krāsas skrubināšana ir ļoti nejauks pienākums, kas daudzus var izvest no pacietības, tad jau drīz pēc darba uzsākšanas, turpinājām arī iepriekšējā dienā aizsākto alus malkošanu. Ap kādiem diviem dienā, kad mums jau diezgan neproduktīvā nodarbe bija smagi apnikusi, dzīvoklī atgriezās tā īpašniece kopā ar savu Mr. Lielisko. Pēc neliela breinstorma tika nolemts, ka krāsas knibināšana varētu būt efektīvāka, ja tiktu izmantots tehniskais fēns. Domāts - darīts, aizgājām uz Kuršiem, iznomājām fēnu, pa ceļam iepirkām cigaretes. Saimniece par labo darbu uzsauca alu, un dzīve sāka rādīties gaišākos toņos. Tika mazliet pastrādāts, paēstas milzīgas un ļoti garšīgas pusdienas, un turpināts darbs. Protams, viss vienmēr nevar būt lieliski. Ja vietām krāsa pēc uzsildīšanas padevās mūsu vilinājuma jo viegli, tad cituviet ar to vajadzēja pamatīgāk nopūlēties. Ar Tanku nonācām pie secinājuma, ka šodien būs izdevies tā kārtīgi piedzerties un nopisties. Nopišanās gan domāta vārda netiešajā nozīmē, jo sienas un griestu erogēnās zonas mums drīz vien beidzās, tāpēc vajadzēja likt lietā visas pūles, lai krāsu dabūtu nost arī no problemātiskajiem apgabaliem.
Ap desmitiem vakarā lielais darbs bija paveikts - krāsa nokasīta, griesti un daļa sienu nogruntētas (gruntēšanas pabeigšanu atstājām dzīvokļa tiešo iemītnieku pārziņā). Mēs ar Tanku devāmies prom, jo bija nolemts, ka pēc laba darba nepieciešamas arī laba atpūta.
Ap kādiem 1iem naktī nonācām frančos. Sestdienas vakarā franči bija kā jau franči. Cilvēku daudz, alus riebīgs, bet lēts. Pēc pirmā kausa nospriedām, ka mūsu organismi, kuriem visas dienas laikā tika barots alus, uz to vairs nereaģē. Nācās pievērsties kaut kam spēcīgākam - alum ar ābolu pīrāgiem. Pēc šāda kokteiļa jau nedaudz atgriezās mundrums. Kamēr stāvēju pie bāra letes jutu, ka pāris reizes man uzgrūžas kāds čalīts. Es, būdams ieņemtās vietas patriots, nostājos stabilāk un jau grasījos aizstāvēt savu pleķīti, kad pēkšņi tas pats čalīts man uzgrūdās vēlreiz - nu jau pamatīgāk, bet pēc tam ļoti fiksi pamuka nedaudz nostāk. Pēc miklīša viņam jau visa roka bija asīnīs no pārsistā deguna, bet pats sitējs tika palēnām izvadīts ārpus bāra. Sekotāju bariņš šai izvadīšanas norisei bija paprāvs, tāpēc neņemos galvot par agresīvā čalīša nokļūšanu mājās vai, iespējams, kādā ārstniecības iestādē.
Neskatoties un visiem starpgadījumiem, Mael un Tanks tādi smaidīgi izskatās!
Kad jau bijām nedaudz iestiprinājušies, devāmies uz Kubu, kur es Tankam centos piespēlēt dažādas dāmas. Tas izvērtās par salīdzinoši interesantu pasākumu brīdī, kad puika aizgāja dejot ar kādu jaunavu, kura, kā izrādās, pēc pusotra mēneša domā precēties. Nabags tika atraidīts, bet tomēr pāris dejas nodejot paguva. Pēc tam šis vairs manos padomos neieklausījās un, beigu beigās, atrada kādu zaķi, kuram tieši sestdien bija dzimšanas diena. Notika lielas svinības, mēs ar Tanku tām pievienojāmies un ilgāku laiku vienkārši baudījām svētkus.
Pa vidu visam vēl izdevās satikt senus studiju biedrus, kuri, kā paši izteicās, pildīja Veselības ministrijas uzdevumu un iznīcināja alkoholu lielos apmēros. Nācās vien novēlēt viņiem veiksmi un izturību, kā arī apsolīt palīdzēt pie pirmās iespējas.
Tā bez lieliem ekscesiem vadot laiku, tika nodzīvots līdz kādiem pieciem, kad Kubu slēdza ciet, bet līdz trolejbusam uz mājām vēl vajadzēja nogaidīt aptuveni stundu. Nolēmām, ka jāiegriežas blakus esošajā Paijā, kura, pēc darbinieku nostāstiem, strādā līdz pat septiņiem no rīta.
Tādi cilvēki, kā mēs, kuriem pēc 'parasto krogu' aizslēgšanās negribās doties mājup, laikam arī ir Paijas pamatpublika, jo, ja pirms tam pa logu ielūrot tajā krogā, varēja redzēt vien dažus bēdīgus alus dzērājus, tad laika posmā no pieciem līdz pat septiņiem, pārvietojoties šajā bārā, vajadzēja diezgan pamatīgi pastumdīties un pagrūstīties. Tanka atrastā gaviļniece jau arī bija laicīgi aizlaidusies, tāpēc viņš aktīvi komunicēja ar apkārt esošajiem cilvēkiem. Es tikmēr tusējos uz dīvāniņa, nobildēju Tanku ar guļošu meiteni, par ko tikām nosaukti par dumjiem izvirtuļiem. Tā kā publiskā vietā drīkstam fotografēt ko vien vēlamies, tad šādus apgalvojumus neņēmām galvā.
Te arī aizmigusī pricese.
Kad jau sāka kļūt gaišs, bārmeņi, šķiet palika pārāk noguruši un mēģināja sevi visādos veidos uzmundrināt - mētājās ar ledus gabaliņiem, dzēra paši savu viskiju pa tiešo no pudeles, izģērbās un vienā brīdi pat paspēja uzvilkt Tanka kurtciņu. Pamanījuši šādu notikumu pavērsienu, uzprasījāmies uz īres maksu, ko arī saņēmām Jagermaister un ābolu sulas izteiksmē. Šī bārmeņu ārdīšanās bija patiešām feins šovs, kas arī mums mazliet paaugstināja mundrumu.
Neliels ieskats.
Nedaudz pirms astoņiem devāmies no Paijas prom. Nonākuši mājās, konstatējām, ka jau ir iespējams iegādāties alu arī veikalā. Tas tika veiksmīgi izdarīts. Rīts turpinājās ar tusiņu pie alus glāzes un gudrām sarunām. Vēlāk izdevās arī nokļūt LU SZF kojās, bet tā kā nebijām nakti gulējuši un nogurums darīja savu, tad nebijām diži daudz vairāk, kā staigājoši gaļas blāķi, kuri reizi pa reizei pamuld par kaut ko.
Gulēt man izdevās aiziet svētdienas pievakarē ap pusdeviņiem. Tanks gan parādījās tikai pēc vienpadsmitiem vakarā. Ar veselīgu miegu arī beidzās nedēļas nogale, kas, starp citu, bija par stundu garāka, kā jebkura cita nedēļas nogale gadā.
2 komentāri:
Jaunietis, kuru jūs meklējāt kojās, tobrīd visai apmierināts dzēra alu un balzāmu kādus 200 kilometrus tālāk un īpaši nepārdzīvoja par to, ka palicis bez jums :)
un starpcitu, es nedzīvoju 78. bet gan 73.!
dooh!
Ierakstīt komentāru