Un ilgāka par mūžu diena ilgst.

Sestdienas sākums bija nostaļģisks un nedaudz skumīgs. Jūtubā atradu sava bērnības raidījuma "Miedziņš nāk" intro un outro un kādu laiciņu pavadīju atmiņās par to laiku, kad viss bija jaukāks un zāle zaļāka. Pametis darba telpas devos uz kaut kurieni - tādā veidā, kuru parasti mēdz dēvēt par bezmērķīgu vazāšanos pa ielām, neko neredzot, neko nedomājot. Iegāju vērmanītī un filosofēju par rudeni a la - skaistas dzeltenas lapiņas, sarkanas šalles un slapjas kājas un sāpošs kakls. Ap to brīdi zvanīja Saņa, kurš bija iebraucis Rīgā itkā uz lekcijām.

Nu jā, kamēr jaunais cilvēks pa Rīgu, vajadzēja pakavēt laiku ar kādu alusglāzi. Par cik man nebija ne mazākās vēlēšanās iet uz maniem apartamentiem, aizvilku Saņu uz Gauju, kur pats pārtiku no kafijas un brīnišķīgi becerīgas lietas - bērzu sulām, kas garšoja pēc sazinkā negaršīga (izrādās, ka Latvijā kaut kāds ražotājs ir izlēms pildīt pudelēs un tirgot bērzu sulas). Saņa dzēra tumšo Brenguļu alu un laiks tika pavadīts vispārīgās sarunās par Ļeņinu un par kaut ko vēl.

Tad, jau pēc trešā kausa, Saņa ļoti centās mani piespiest arī dzert alu, jo es biju cieši apņēmies vispār neko grādīgu nelietot. To darot viņš kaut kā pamanījās mani nostādīt visa kroga muļķa lomā, apmēram itkā es būtu mazs, kaprīzs bērniņš. Nu pārkāpu savu tabū un piekritu.

Gaujā todien bija nolasījusies izcila dīvainu ļautiņu plejāde. Ievēroju kādu pāri, kas būtu kalpojuši kā galvenā ilustrācija pētījumam - "Esmu Rastaferi - esmu idiots", kuri bija atstiepušies uz turieni ar savu mazo bērniņu, kas laimīgi gulēja ratiņos. Kāds cits jauns cilvēks, izskatījās pēc geja un tuberkolozes slimnieka krustojuma un no viņa skatiena varēja saprast, ka viņš parasti nemēz apzināties, kur atrodas un kāpēc tur atrodas. Jaunais cilvēks sēdēja un zīmēja kaut kādu bezskaru zīmēšanas blokā un dzēra tēju. Savukārt bārmene, visai izskatīga un jauka meitene, tērpusies dīvaina paskata kankaros viņu apkalpoja un apmīļoja ar sevišķu mātes gādību.
Ar Saņu spēlējām šahu un beigās rezultāts bija 3:1 manā labā! Jutos laimīgs un apmierināts, bet to izjauca pāris iereibušu jauniešu un panka ierašanās, kas nosēdās mums blakus un pieklājīgi nosvepstējuši šajā gadījumā pieņemtās frāzes piesavinājās šaha dēli sev.

Vēlāk ieradās cīņubrālis ar savu dāmu izraisījās jauka un saturīga Alias spēlēšana, kurā centās iesaistīties visi nabaga klātesošie. Geja un tuberkulozes slimnieka krustojums pāris reizes pat izmeta kādu saturīgu domu un šo to atminēja, bet par cik bija atnācis kāds vēl nožēlojamāks radījums, kas skaitījās viņa paziņa, tad lielākots krustojums pavadīja laiku sarunās par nožēlojamā radījuma nelaimīgo mīlas dzīvi. Nelaimīgais radījums rakstīja īsziņu, kas bija apmēram: "Yo, mazaa negribi shodien satikties?". Jāpiebilst, ka krustojums zināja, kur atrodas Kinšasa, savukārt es to biju aizmirsis.

Pametām Gauju un visai dzīvespriecīgā noskaņojumā devāmies uz nopelniem bagāto Ļeņingrad'u, kas atrodas Kalēju ielā.

Iekšā es atradu savu kolēģi, kas bija visai ieskurbusi un dziļi nelaimīga saistībā ar saviem privātās dzīves sarežģījumiem. Runājoties ar viņu pieklejoja kāds cilvēciņš un jautāja vai es gadījumā neesmu radinieks kaut kādam viņa paziņam, jo mums kopīgi uzvārdi - sacīju, ka nē un pieklājīgi smaidīju, lai gan īstenībā gribējās viņam nodarīt kaut ko ļaunu un sāpīgu. Uzturoties pie bāra letes un tualešu tuvumā, krogos vienmēr var atrast daudzus piedzīvojumus un sastapt ārkārtīgi interesantus/dīvainus cilvēkus. Par cik Ļeņingrad'a īpatnība itr tāda, ka tualete ir bez maz vai bāra letes sastāvdaļa, protams, šī sakarība ātri piepildījās. Kāds jauneklis, uzsāka ar mani sarunu un tad bija sajūsmā par manu atbildi un apgalvoja, ka es esot jautrs cilvēks, sita man uz pleca, spieda pie krūtīm un bezmazvai deva buču. Šamējo sauca Aleksandrs un es viņu piespēlēju Saņam - kā vārdabrāli, lai tiktu no tā vaļā.

Pēc alus izdzeršanas nākošais mērķis bija Ļa Bella Epohujē, jebšu kā kāds biedrs to ir pasācis saukt - Frantons. Ar skumjām sirdī atvadījāmies no klātesošās, Ļeņingrad, kompānijas un devāmies.
Frantonā nekas īpašs nenotika, tikai tas, ka bija pilns ar somiem ar kuriem es pārmiju pāris vārdus par Ziemas karu, findlandizāciju un Fintroll, kā parasti es to mēdzu darīt. Vēl es centos uzsākt sarunu ar blakussēdošajām dāmām, bet viņas vai nu nesaprata latviešu valodu, vai arī nemaz necentās ar mani kontaktēties, vai arī vienkārši bija garā vājas.

Nākošais solis bija ļoti labi paredzams, un tas nozīmēja došanos atpakaļ uz Ļeņingrad. Pa ceļam pievienojās vēl kāds paziņa. Persona I.

Tur atklājās, ka iepriekšminētais ķēms, kas mani par jautru cilvēku sauca ir pilns kā mārks un guļ uz palodzes, godīgi sakot paša kroga publika jau bija pāris promilēm neskaidrāka un skatijās uz visām pusēm ar truliem acu skatieniem. Kaut kādu dīvainu aizspriedumu dēļ, cīņubrāļi izvēlējās piesēsties pie galdiņa, kuru bija okupējušas trīs sievišķīgas būtnes - liela un apaļa vārna ar melniem matiem un acīm un sirdsšķīstu dumjumu, kas uzreiz un ļoti aktīvi ņēmās koķetēt ar J. M. (viņa paša dāma jau bija devusies pa starpam mājās), kāda dīvaine, kas apģērbusies bija, apmēram, slaucējas līmenī un cita, kura klusēja un sēdēja ierāvusies stūrī.

Sarunas, kas valdīja pie galda bija visai uzjautrinošas un es lielākoties centos aizturēt histērisku smieklu lēkmi. Melnā vārna, vāvuļoja par to kāda pasaule ir ļauna un kāpēc ir vērtīgi pielieties līdz baltajām pelītēm un ļaut lai kāds žēlsirdīgais samarietis to no visas sirds izdrāž. Tādā garā aizritēja kāds laiks, līdz radās visai ģeniāla ideja - doties atpakaļ uz Frantonu. Ap to laiku bija pustrīs. Apburoši bezcerīgās radības tika pamestas savam liktenim Ļeņingradā.

Nonākot Frantonā atklājas, ka somi ir pazuduši un ļautiņie liekākoties izklīduši un palikušie ir smagi piedzērušies. Stāvot ar Saņu pie klavierērm (kamēr J.M. kaut kur klaiņoja apkārt un Persona I darīja to pašu) raudzījāmies cilvēkos un kaut ko runājām. Tajā brīdī no augšas pret mums tika triekta alus pudele, kas par laimi izšķīda pret kāpņu margām, mūs apberot ar stikla lauskām. Kamēr es apstulbis no matiem vilku ārā stikla gabalus Persona I izskrēja ārā. Izrādījās, ka pudeli bija metusi kāda histēriķe, kas vairs kājās neturējās cenšoties trāpīt apsargam, kurš to nelaidis iekšā. Sekoja izskaidrošanās, kuras laikā histēriķe raudulīgi atvainojās un solījās nekad vairāk tā nedarīt.

Bija pienācis laiks nomainīt dislokācijas vietu un pēc mana ierosinājuma kompānija devās novērtēt jaunas medību vietas - šoreiz Galerija Paija.

Paijā ieejot sākums likās visai cerīgs - skanēja Rage Against Machine un publika bija visai pieņemama. Drīz vien pirmais iespaids sabruka gruvešos - sāka skanēt pretīgi deviņdesmito gadu šlāģeri - a ļa Macarena un tādā garā visu laiku. Ļoti uzjautrināja klātesošās dāmas, kuras dejoja dažādas dejas gan uz galdiem, gan uz grīdas un vesels bars nejēgu, kuri tirinājās apkārt katrai no tām. Visai ģeniāli ir tādi apļi, kurus izveido kādi 4 - 5 cilvēki un mīcās no vienas kājas uz otru domājot, ka tādā veidā dejo. Daža laba klātesošā dāma uzmeta man acu skatienu un kad es vienkārši, bezkaunīgi smīnēdams skatījos tām acīs, neovēršoties, uzreiz kļuva kā sadzelta un nepārtraukti centās skatīties uz mani un dejot kaut kā izaicinošāk itkā norādot - "common, nu tač nāc šurpu un mēģini mani dabūt, nevis stāvi tur un smejies par mani, tādā veidā, ka es jūtos kā pamuļķe". Tirliņi tikmēr apkārt tirinājās, kā tādi tārpiņi ne velna nesajēgdami un tikko apzinoties savu eksistenci.
Pati Paija ir ārkārtīgi, šausmīgi un izcili bezjēdzīga vieta - apmēram, istabas lielumā, ar tualeti, kurā ietaisīta arī vanna un tas kopā izskatās itkā kāds naivs ļautiņš būtu sadomājis, ka var mēģināt savā dzīvoklītī ietaīsīt klubu un tādējādi, piepelnīties pa sestdienām un svētdienām. Galarezultātā nekas.

Tikmēr J.M. centās uzsākt kontaktus ar dažām tīri smukiņām somietēm, kuras tur uzturējās, Saņa noslais un miegains žēlabaini lūdzās, lai ejam uz mājām, bet Persona I klenderēja šurpu turpu.
Turpinot nekaunīgi blenzt acīs dāmām un izsmējīgi smaidīt es tās satracināju līdz ārprātam un drīz vien varēja novērot, ka tajās kluba vietās, kur es pārvietojos, "nejauši" uzradās kāda no viņām. Tādas manas "fanes" bija kopumā trīs. Pašu mani gan interesēja tikai alus, kuru es daļēji izdzēru daļēji izlaistīju (pirmo reiz, pie paša bāra letes, kad mans tvēriens vairs nebija tik dzelžains, kā parasti, glāze izslīdēja no rokas un nokrita uz grīdas, otru reizi, kad viena no somietēm, nedaudz jukusi, atņēma man alu, izlēja virsū un pēc tam iedeva buču).
Aap pusseptiņiem es jau sāku saprast, ka šai reizei pietiks un sāku ieklausīties Saņas žēlabainajās lūgsnās un domāt par promiešanu. Tomēr bez īpašiem sasniegumiem nevēlējos iet projām, tāpēc devos pie kādas dāmas (ne no faņu vides) un centos uzsākt sarunu, īpaši muļķīgā kārtā tas notika kā reiz pie tumbas, kur skaņa bija ellīga un es viņu nedzirdēju un viņa mani nedzirdēja - tādā veidā iztiekot ar smaidīšanu vien, es nekā nevarēju panākt un dāma mani pameta likteņa varā. Smagi sašutis un apvainojies uz likteni es devos vēl pēc alus un galīgi satriecu Saņas sirdi. Bet pēc tā alus kausa, es visai grīļīgā gaitā vēlreiz devos pie iepriekšminētās dāmas un lūdzu viņas numuru (un sirdi), izcilā, sirdi plosošā, romantiskā ainā, viņa man savu numuru (es tā ceru) uz manas rokas uzrakstīja. Jutos neizsakāmi laimīgs un... devos projām.

Pieņemu, ka no dāmas skatpunkta tas viss izskatījās ārkārtīgi stulbi - viņas bruņinieks, atrod bezjēdzīgu vietu sarunai, muļķīgi smaida, tad grīļodamies, ar alus kausu vienā rokā prasa numuru un neko neredzošām, alkohola aizplīvurotām actiņām Dievs zina kur aizklīst, laimīgi smaidīdams.

Tad mani savāca persona I un mēs ieklīdām tualetē. Izcila loģika! Pie tualetes īpašnieki bija sakrāvuši aluspudeļu kastes, ko steidzās izmantot persona I un kādas trīs pudeles aizņēmas.
Pēc tam savācām J.M. un Saņu un devāmies nakšņot. Pie J.M.

J.M. bija paņēmis līdzi alus glāzi ar alu un to nesteidzīgi, īstā džentelmeņa manierē malkoja, tenterēdams pa Rīgu, līdz trolejbusam un arī tajā iekšā.
Visai dīvains un neizskaidrojams fakts ir tas, ka Paijā alu lēja tikai un vienīgi plastmasas glāzēs, bet J.M. bija stikla glāze! Kādā veidā viņš pie tās tika ir noslēpums.
Tikuši J.M. apartamentos mēs tomēr laimīgi devāmies gulēt, pretim otras dienas paģirām.
Fin.
P.S. Virsraksts (C) Aitmatovs