Absolūtas muļķības slavinājums

Mums visiem labi zināms, ka situācija Latvijā pašlaik nav tā spožākā. Nerunājot par ekonomisko krīzi, kas tiek piesaukta priekšā, pakaļā vai kādiem, citiem sakrāliem gļukiem, bet gan par sabiedrības vispārējo stulbumu un debīlismu, kas iznīcna Latviju daudz vairāk nekā visas krīzes kopā ņemtas. Cilvēki ir tik šausmīgi ar prātu apdalīti ka paši to nemaz neapzinās, bet tas tiem netraucē blatot un kļūt par vispārējiem apbrīna objektiem. Par to arī šis stāsts.

Sestdienas dienā daži jaunieši, ieskaitot mani, izdomājā doties pie kopīgas paziņas, kurai notiek nebeidzamie remontdarni - itkā palīdzēt, itkā paslaistīties pa dzīvokli ar gudrām sejas izteiksmēm. Spīdēja saule, pa ielām staigāja meitenes, fordiņš uzvedās visai pieklājīgi. Idille. Pie paziņas nonākuši nodevāmies remontdarbiem -daži smērēja sienas ar apmetumu vai ko tur, cits vārīja makaronus, vēl cits dzēra šņabis, kāds spēlēja Fallout 3 un Armed Assault, atlikušais to visu filmēja. Jauki un skaisti. Pēc sekmīgu remontdarbu nobeigšanas, visai loģiski bija jāiet uz krogu - šoreiz tas bija Ļeņingrad.

Tur skanēja Niks Keivs, bija Brenguļu alus un tā tālāk un tā joprojām. Nav svarīgi cik alus tika izdzerts, nav svarīgi cik dziesmu nodziedāts un pavisam nav svarīgi kādi krogi pēc tam tika apmeklēti un kādi ļautiņi satikti. Bet galarezultātā bija Paija un palikuši tikai mēs divi - es un Kristofers. Viss joprojām bija jauki un skaisti.

Staigājām šurpu, turpu, skatījāmies uz meitenēm, meitenes uz mums, dzērām alu. Vienā brīdī, kad mēs izgājām ārā, lai uzsmēķētu, pilnīgi kā no gaisa nokritusi pieklīda klāt kāda beibe un centās ar mums "runāt". T.i. - viņa, pilnīgi, bez jebkāda iemesla sāka izgvelzt izcili dīvainus apvainojums - par mūsu izskatu, par to, ka mēs esam nožēlojami un stulbi, bezsakarīgi radījumi, par to, ka Kristoferam ir brilles, un viņš ir stulbs nerds/gīks, par to, ka mēs esam atpalikuši un par to, ka viņa pati, toties ir stiliste, visa kluba/kroga galvenā beibe, izcila un apbrīnojama dāma. Vēlreiz atļaušos piezīmēt, ka mēs nebijām viņu ne izprovocējuši, nedz arī kā savādāk ielaidušies ar viņu kaut kādās attiecībās. Bet tā aitiņa, kā Dieva dots cilvēciņš tur stāvēja un klāstīja visus augstākminētos faktus. Mēs, protams, neko vairāk nedarījām kā tikai histēriski smējāmies, itkā būtu visai smagi appīpējušies. Dāmai runājamais sāka jukt un atkārtoties, liekas, ka viņa pamanījās apjukt (ja vien tas iespējams). Kad viņa klāstīja savas apbrīnojamās atziņas jau trešo reizi, uzradās kaut kāds pajoliņš (iz sērijas - es esmu bagāts un es esmu pats krutākais), kurš, liekas tai dāmai bija kavalieris, vai arī vienkārši nolēma iesaistīties. Es īpaši nesapratu kāpēc, bet viņš arī sāka tādā pašā garā izvirst dažādus idiotismus. Iesākumā viņš lamāja (pilnīgi ne par ko!) Kristoferu, kad es iejaucos šams palika varen agresīvs un bauroja, ka viņš esot apsargs, ka viņam krogā pilns ar čaļiem un draugiem un kā nolēmēts idiots penterēja - ka mēs esam visas iespējamās pasaules nelaimes, bet, par cik es pieņemu, ka viņa IQ ir rakstāms ar viencipara skaitli, tas bija nekas vairāk kā tikai dažu banālu vārdu savārstījums.

Centāmies iztikt bez jebkādiem asākiem pavērsieniem un iegājām iekšā, bārā, lai izdzertu vēl kādu alu. Tur,es bārmenim prasīju, kas tas par čalīti - viņš teica "vienkārši lohs". Tak tas idiņš pievilkās pie bāra letes, speciāli pie mums un turpināja vāvuļot to pašu! Viņš vairākkārt tika sūtīts dirst, bet vienalga - idiota spītībā bārstīja savas frāzes par to cik lieli mudaki mēs esamu un kā viņš ar mums izrīkosies. To runāšanu ir pilnīgi neiespējams aprakstīt, jo kaut ko tik izcili stulbu es savā mūžā nebiju vēl pieredzējis. Mums jau ir viena jaunieša īpašība - bagātu vecāku dēliņš - idiots, kam, liekas, ka visa pasaule griežas ap viņu.

Tālāk, viņš kaut kur izgaisa un mēs devāmies smēķēt, arā ar alus kausiem līdzi. Tur - mēs stāvam un uzrodas jau pieminētias jaunais cilvēks ar kaut kādu drauģeli līdzi un nodeklarē, ka mums jāiet projām un iekšā, atpakaļ krogā viņš mūs nelaidīs. Un tas pilnībā izsmēla manu pacietību. Es piegāju pie viņa un teicu, ka "nē, dārgais draugs, es staigāšu tur, kur man patiksies". Un tad sekoja grūdiens no jaunieša puses un sākās čikfaits, kuram es īpaši nesekoju līdzi, bet to man pēc tam atstāstīja Kristofers, kas bija jau ticis galā ar jaunā cilvēka draudziņu:
Fāze 1. - pret jaunā cilvēka galvu tiek mests aluskauss, kurš mērķī netrāpa bet izšķīst pret durvīm
Fāze 2. - jaunais cilvēks metas man virsū bet tiek notrieks zemē un izvārtās pa bruģi
Fāze 3. - jaunais cilvēks ir saķerts un atrodas manā žēlastībā, rodas dilemma- sākt viņu visai smagi sist vai nesākt. Uzvarēja humānisms.
Fāze 4. - uzrodas bārmenis, kurš histēriski lamājas kaut ko par policiju un to, ka mums jāpazūd
Fāze 5. - ar policiju nepatikšanu mums nevajag, tāpēc mēs pazūdam. Jaunais cilvēks kaut kur aizmugurē mētājas.
Čikfaita apraksts nebūtu vajadzīgs, ja vien tas neilustrētu jaunā cilvēka spējas un varēšanu kaut ko vispār izdarīt. Tātad mums jau ir otra tā jaunā cilvēka īpašība - ņuņņa.

Izcilā nekaunībā mēs apgājām riņķi kvartālam un atgriezāmies atpakaļ pie kroga, kur jaunais cilvēks kaut ko satraukti vāvuļoja. Mūs ieraudzījis viņš gan sašļuka, toties parādījās Vidutājs (ir vesela cilvēku šķirne, kas parasti visās strelkās cenšas samierināt konfliktējošās puses, lai gan paši ir pilnīgu no malas). Vidutājs aprunājās ar mums, ar jaunieti un tad nonāk pie slēdziena - ka tas blatotājs ir jāsit. Jumš puiši bija pilnīga taisnība.

Jaunietis nozūd krogā. Un te ir trešā īpašība - gļēvulis. Mēs arī iegājām iekšā, bet no turienes mūs apkalpojošais personāls izdzina nafig ārā un ieteica aizvākties...

A čom vsjo eto? A par to, ka visās Latvijas nelaimēs - kultūras nonivilēšana, sabiedrības degradācija un varas bezkaunība, ir vainojami - "bagātnieku bērniņi - idioti un gļēvuļi", apkārt kuriem riņķo visa pasaule. Diemžēl.