Menuo Juodaragis 2. diena

Pirmsziemassvētku drūmi – slapjajā laikā nekas īpaši unikāls nenotiek tāpēc ir vērts pagremdēties atmiņās par tiem, labākajiem brīžiem. Tāpēc, beidzot arī vasaras ūberfesta MJR, otrās dienas retrospekcija. Tie, kas grib zināt, kas un kā (MJR saistībā) – tiek lūgti pameklēties pa arhīva sadaļu. Tie, kuri nezina ko paši grib – tiek aicināti pamest zāli un/vai nošauties.

... sestdienas rīts pienāca gaužām drūms - pelēki mākoņi debesīs, auksts vējš un baismīgas paģiras. Pa pusei jau atrodoties labākos medību laukos, padevīgais, žēli vaidēdams un skaitīdams Ave Maria latīņu valodā, četrāpus līda ārā no telts un ienīda visu pasauli, Lietuvu ieskaitot. Blakus teltī bija ieperinājies kāds jauns leišu pārītis, kuru izbīlim nebija ne gala, ne malas, kad tos pusastoņos no rīta modina skaļas vaimanas un skandētas lūgsnas. Speciāli apsolos, nākošajam gadam iemācīties kādu Voodoo skaitāmpantiņu, lai paplašinātu brāļu lietuviešu bažas par latviešu tautas veselā saprāta neeksistēšanu.

Tomēr rīts izrādījās gluži cerīgs, jo Saņa, kurš bija spējīgs paiet, visai operatīvi atstiepa to pašu lietuviešu indīgo alu. Izklīda mākoņi, norima vējš un jūra atkāpās un nožēlojami žļurgājās pie ceļiem.

Devāmies uz Zarasu miestu ekspedīcijā, jo pirmajā dienas pusē nenotika nekādi pasācieni un pa visu salu slaistījās paģirainu lietuvju bari, ar aizpampušām sejām. Es, būdams, ārkārtīgi ģeniāls savā nesakarīgumā uz pilsētu devos ar basām kājām, ko gan smagi nožēloju, jo Lietuvas asfalts ir nejauks, ass un nepieklājīgs. Pavisam ne kā pie cilvēkiem.

Miestā paklaiņojām ap pilsētas domi, vietējo Hansabanku (jebšu leišu izrunā -Hansabankas), baznīcu un pāris veikaliņiem. Sobstvenna govorja pilsētā vairāk nekā cita arī nebija. Kika devās meklēt kaut kādu vietējo Maxim’u, bet mēs ar Saņu un ar gruzīnu vīnu patīkami pavadījām laiku vietējā parkā, viņu gaidot. Apkārt bija karogu jūkļi – Lietuviešu, ar melnām lentām (kas viņiem par sērām todien valstī bija paredzētas – to tā arī neuzzinājām) un Gruzijas karogi, izrādot tiem solidaritāti vēršoties pret krievu augusta okupāciju Gruzijā.

Atgriezāmies festivāla teritorijā, papusdienojām un bijām gatavi doties iekarojumos.
Norisinājās kaut kādas performances – cilvēki pirka mūzikas diskus, bronzas gredzentiņus, skatījās uz citu ļaužu baru, kas tēloja viduslaiku sadzīvi. Caurmērā bija kā pie spāņu konkistadoru atvesto stikla krellīšu dalīšanu Hispanjolā, t.i., par pēc iespējas lielākiem mēsliem a ļa alumīnija locījumi un māla podiņi, prasīt iespējami milzīgas cenas.

Izmantojot situāciju, ko dod fakts, ka atrodies svešā valstī, kur neviens nerunā latviski es varēju izvērsties un vāvuļot visādas atziņas par apkārtējo izskatu un esības jēgu, līdz kāda dāma apgriezās un skaidrā latvju mēlē man jautāja, vai tiešām latviešiem jābrauc uz Lietuvu piedzerties? Tas mani nedaudz sakaunināja un es nedaudz piebremzēju ar savām replikām.

Kaut kādā brīdī Kika nolēma iet un vēl pagulēt, bet piekodināja, ka obligāti jāmodina uz Auļiem, tikmēr mēs ar Saņu turpinājām uzturēties vispārējā balagāna vidū. Tur mēs iepazināmies ar kādu kolorītu ļautiņu, kas izmeties puskails vicinājās visam pa vidu. Šams sevi sauca par „vikingu” bija iegādājies tetovējumu, apgriezis matus ukraiņu kazaku iz B. Hmeļņicka sacelšanās laikiem stilā un bija labi apskurbis.

Ar viņu mēs ieslīgām auglīgās un saistošās diskusijās par baltu tautām un mūziku, līdz ieradās lietuviešu televīzija. Vikings tūlītpatās ielēca kadrā un vicināja cirvjus, visi smējās un kaut ko lietuviski vāvuļoja, tad kameras tika pavērstas pret mani un tika uzdots kaut kāds jautājums – uz kuru es, dumji smaidīdams lietuviski nomurmināju, ka lietuviešu valodu gluži izcili nesaprotu, un aicinu klātesošos pāriet uz kādu man labāk zināmu valodu.

Kā izrādījās, Vikings klāstīja lietuviešu televīzijai, ka ar cirvjiem jāiet sirot latviešu zemē un tad televīzijas pārstāvji arī centās nofilmēt latvieti, kas dumji smaidīdams stāv maliņā. Nu tas viņiem arī izcili sanāca.

Beidzot mēs šķīrāmies no vikinga, un bija arī sākušies Auļi un pamodināta Kika. Auļiem sākot spēlēt, saradās visi nedaudzie klātesošie latvieši, leišu skini, Romova oragizācijas garīgais vadonis (jāpiezīmē, ka pilnā un ar pliku vēderu) un, protams, lietus. Publika Auļus uzņēma atsaucīgi, ar lēkāšanu, un aurošanu.



Pēc Auļiem, lietus te pierima, te sāka gāzt ar lielāku sparu, līdz no debesīm gāzās nost visīstākie Grēku Plūdi. Sabiedrība pajuka kur kurš, cenšoties paslēpties visās, iespējamajās spraugās – zem priedēm un tualetēs. Tikai es vienīgais, caur caurām slapjš lēkāju apkārt aurodams – „Lokk at me! I’m stupid! I’m Latvian” – tādējādi piedodot pasaules gala ainai sevišķi šizofrēnisku un grotesku ainu.

Kad vienubrīd leišu dievi apžēlojās un lietus pazuda kā aizslaucīts, izdzīvojušie līda arā no savām pažobelēm un devās uz teltīm pārģērbt siltākas drēbes. Pārģērbušies, mēs turpinājām vazāties apkārt un gaidīt vienus no vakara hedlaineriem - Von Tronstahl uz mazās skatuvītes (uz lielās spēlēja leišu megabendi – a ļa Obtest, bet tie šķita pārāk neinteresanti). Kaut kur pa starpām ļaudis laida gaisā pūķus un superlielo pūķi, kas gan nepacēlās īpaši augstu, gleznoja un dzēra.

Beidzot pieteica Von Tronstahl un mēs ielīdām pie pašas skatuves. Grupas pārstāvji izbrida no nezkādas aizmugurējās skatuves daļas ar viskija pudeli, to izdzēra un ģitārista spiedzīgo bļāvienu pavadībā – šams centās lietuviski pateikt – Sveika Lietuva, bet tas viņam ļoti nosacīti izdevās, sāka spēlēt.



Grupas pārstāvjiem ir kaut kādi 40 gadi, solistam jau veidojas plikpaurība, tomēr tas netraucēja tiem tēlot jaunus rokstārus – un solists vispār centās uzkāpt pa skatuves sānu stalažām līdz pašai augšai, taču tas prasīja visai ievērojamus fiziskus spēkus, un tāpēc viņš apmierinājās tikai ar lepnu kājas uzlikšanu uz vienas no tumbām (skandām). Ģitārists no publikas mangoja cigaretes un pēc tam ar savu jukušā vilka skatienu tās smēķēja. Es atļaušos nepārstāstīt Von Tronstahl muzikālo veikumu un īpatnību, tikai atzīmēšu, ka spēlēt viņi kaut ko jau nospēlēja, tādā visai alkoholiskā un nacistiskā stilā.

Tad, solistam apnika būt uz skatuves un viņš no tās nokāpa, un ieklīda skatītājos, kur ar visiem kopīgi sadzēra, un centās piebraukt pie kādas dāmas. Valdīja visai liels haoss, kamēr solists pļēguroja kopā ar skatītājiem, un pārējā grupa visu laiku atkārtoja kādas divas notis, lai tēlotu, ka kontrolē situāciju. Tādā veidā, apmēram, arī noritēja visa viņu uzstāšanās, līdz beigās ģitāristam pārplīsa stīga un viņš pasūtīja visus pie visiem iespējamajiem velniem, nobučoja dāmīti, kas pārstāvēja organizatorus un centās tos nodzīt no skatuves (jau bija labi daudz pārkāpts atvēlētais laiks), nosvieda kaktā mikrofonu un aiztenterēja projām. Solists uzvilkās atpakaļ uz skatuvi un tur arī atslēdzās.



Pēc Von Tronstahl spēlēja igauņu Loits, bet ap to laiku uz lielās skatuves sāka uzstāties Spiritual Front un lielākā daļa publikas devās uz turieni, tā nu nabaga igauņiem bija jāspēlē tikai pāris ļautiņiem. Toties, uzradās kāds latviešu bariņš, no kuriem viens bija visai apskurbis un izdibinājis, ka mums (t.i. man un viņam) ir kaut kāda izcili tāla, bet kopēja radniecība raudāja no prieka un laimes.

Pa to laiku mums bija beigušies liti, bet bija palikuši tikai 20 lati un 10 dolāri. Citi dārgie tautieši bija tik ļoti laipni, ka izmainīja 10 latus pret 40 litiem, (par to tām jaukajām meitenēm sevišķs paldies) – un kāds nobijies lietuvietis 10 dolārus pret 10 litiem.

Devāmies skatīties Spiritual Front (diemžēl, paralēli uzstājās Rose Rovine e Amanti, kas arī ir izcila grupa, tomēr visu reizē nevarēja paspēt).



Tajā laikā mani pameta Saņa un Kika. Paliku viens. Toties Spiritual Front laikā ar mani iepazinās kāda dāma, no Viļņas, kas visai šausimonoši dīvainā veidā izprašņāja mani par visu, kas notiek visapkārt – kokiem, Latviju, manām angļu un krievu valodas zināšanām, grupām, kuras uzstājas, ezeriem, smiltīm un tamlīdzīgi, likās, ka viņa ir nokritusi no Mēness, vai arī mans izcilais šarms bija viņu pilnīgi satriecis. Tad viņa mani aizvilka pie viena no daudzajiem ugunskuriem, kur turpināja vāvuļot un nepārprotami aicināt ciemos uz viņas telti. Es atteicos, šamējā apmulsa, ātri atvadījās un aizgāja projām.

Toties es lepnā vientulībā devos izbaudīt Sieben uzstāšanos, kas arī bija galvenais mērķis kādēļ bija jāierodas MJR. Sieben uzstāšanās bija izcila un mani ārkārtīgi apmierināja.





Pēc Sieben (kurš uz bis tika saukts trīs (!) reizes) es notērēju savus pēdējos 10 litus, lai nopirktu divus alus un devos uz mazo skatuvīti, kur kaut kas vēl „notika” – t.i. – uzstājās kaut kāds sviestains undreground marazms, leiši dzēra un pīpēja zāli, un dziedāja dziesmas.

Triju dienu laikā bija gulētas apmēram trīs stundas, un tāpēc, man sāka rādīties halucinācijas – neapzināta perifērā kustība, cilvēku tēli un kropļaina skaņas un telpas uztvere. Vēl izcilākas to padarīja pēdējās grupas uzstāšanās, kas bija nožēlojams murgs – sintezators, perskusijas un pāris gaudojošas, šizofrēniskas skaņas, kuras paspilgtināja tas, ka kāds ļautiņš pa skatuvi plivinājās dzeltenā, no miskastes maisiņiem taisītā kostīmā.

Uz to laiku es biju viens no četriem skatītājiem un vienīgais, kas aplaudēja viņu performanci. Bet tad organizatoriem apnika un tie brutāli atslēdza nabaga „grupiņai” skaņu un ar to bija beigusies MJR otrā diena.

Es vēl aprunājos ar vietējiem baikeriem, kas tur kalpoja par apsardzi un vilkos uz telti.