Ar vilcienu es braucu visnotaļ reti, tāpēc katru braucienu uztveru kā zināma veida ekzotisku atrakciju. Piemēram, Daugavpils vilcieni nav iedomājami bez žūpām, bet no Saulkrastu vilcieniem pa logu var redzēt zaķus u.t.t. Visādā ziņā interesanti, taču vienveidīgi, vai ne?
Un tātad, svētdienas vakarā iekāpu Daugavpils vilcienā, lai brauktu uz Rīgu. It kā viss kā parasti, vien dzērāju mazāk. Taču...nebija nekādas apsildes. Jāpiebilst, ka tajās dienās Latgales pusē temperatūra bija noslīdējusi dziļi zem nulles un līdzīgs klimats bija arī manā vilciena vagonā. Cilvēki sildīja vagonu kā lopiņi - ar elpu, diemžēl bez rezultāta, jo tas bija visai šķirbains. To sevišķi izjuta manas kājas, kas 4 stundu brauciena laikā atsala diezgan labi.
Tiekot kojās steidzu uz dušu sildīties, lai kaut cik saglābtu dzīvību (mums taupības dēļ ūdens vēl nav atslēgts)...ievēroju, ka nosalušie ceļgali siltā ūdens ietekmē kļūst gluži sarkani un sāk niezēt. Šausmās atcerējos lielmeistara O.Bendera pravietojumu par Paņikovska nāvi un sāku spriest, vai tik neesmu viņa reinkarnācija, kam nožēlojamā kārtā pienākusi kārta iet uz labākiem medību laukiem. Kā izrādījās, neesmu gan, jo kājas neatmira vis. Tomēr pēc pakasīšanas uz tām sāka parādīties tādas kā stigmas.
Tātad - es, jevpls, esmu Mesija!
Un tad es atcerējos vēl vienu epizodi no šī paša brauciena. Aiz manis sēdēja kāda persona, kas pusceļā vilciena pavadonei apjautājās, kāpēc esot tik auksti. Un pavadone loģiski atbildēja - bet ne jums vienai ir auksti, citiem arī... Kaut vairāk mums būtu šādu darboņu!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru