Melnais saraksts

Notirgoju piektdienas vakarā es pāris lipīgas un spīdīgas mantiņas, un parādījās man santīmi, par kuriem nopirkt pudeli šņabja un pāris sulas pakas. Pasitis visu mantību padusē, devos uz tramvaju, lai nokļūtu salstošās vecpilsētas sirdī. Bija aptuveni 10 vakarā, un es, kūpinot kārtējo smēķi, biju nokļuvis jau gandrīz līdz pieturai.

Te pēkšņi pa ielas pretējo pusi ejošais krievvalodīgais onkulis, kurš bija manāmā sīvā ietekmē, uzbļāva man kaut ko par smēķēšanu. Nepievēršot viņam īpašu uzmanību, nonācu līdz pieturai un sāku gaidīt tramvaju. Onka gan izdomāja, ka viņš man grib savu dzīves redzējumu izklāstīt konkrētāk, tāpēc pāris reizes sasita plaukstas un ripoja uz manu ielas pusi. Pienācis klāt, viņš mēģināja pateikt (krievu mēlē, protams, notikumi taču norisinās Maskačkā!), ka sievietēm nevajadzētu smēķēt. Tad viņš pacēla galvu, un neviltots bija šamā pārsteigums - "Ну бльяд, ти же мужик!" Novienojušies par to, ka viņa novērošanas spējas beidzot ir sevi attaisnojušas, sākām runāt par to, kur gan tuvumā vēl varētu atrast kādu ieskrietuvi, kas pārdotu ugunīgo dziru, par to, kas notiek ar krīzi valstī un globālo sasilšanu uz mūsu planētas, kā arī par to, cik ļoti viņam esot kauns, ka viņš esot piedzimis un izaudzis Rīgā.
Norādījis, ka neliela dzerstuve varētu būt vien pārdesmit metrus tālāk, pavadīju onku un gaidīju savu tramvaju.

Bet tramvajs - tas gan ir maita. Nepietiek vien ar to, ka, braucot pie stūres, tramvju jālaiž pa priekšu, kā arī jāapstājas, ja šams ir sadomājis apstāties. Tramvais, maita, var arī izdomāt, ka viņš drīkst veselu pusstundu neierasties pieturā, kurā to gaidu es.
Beidzot tas grabošais transporta līdzeklis tomēr uzradās. Un liels bija mans pārsteigums, kad es iekāpu iekšā. Vagonā atradās tikai cilvēki vecumā līdz 30 gadiem. Nebija nevienas tantiņas, kas pukstētu par dzīves grūtībām, vai arī bērneļu, kas mēģinātu nolauzt kompostrētāju. Bija tikai jaunieši. Un kas ir pats foršākais - visi viņi dzēra! Un tak ne jau "Eviānu" (he, skan kā paviāns :D) vai "Cido ledus tēju". Nē - visi bija sadalījušies bariņos un lietoja ko nu kurš - gan alu, gan vīnu, gan arī šņabi vai brendiju. Jebkurā gadījumā - šķidrumos, kurus tie lietoja, alkohola saturs bija vismaz 4,kautcik procenti. Man jau sāka likties, ka, lai iekļautos barā, būs arī man jāvelk no azotes ārā šņabulīša pudele un jāsāk tā patukšot. Nepaspēju es šīs domas līdz galam izdomāt, kad tramvajs jau apstājās nākošajā pieturā. Un ko jūs domājiet?! Arī šeit tantiņas nemanīja. Viņu vietā iekāpa trīs jaunieši - viena dāma ar vīna pudeli un vēl dāma ar čali, kuriem bija 0,7 bonīts un kola (neatvērti). Tālākais ceļojums ilga aptuveni 15 minūtes. Galapunktā jau čalīts un dāma uzvedās dīvaini, bonīts bija izdzerts par trim ceturtdaļām, un viņu tusiņš varēja sākties.

Es savu pudelīti gan biju nosargājis un tagad devos Katzes virzienā. Stāsta turpinājums gan ir diezgan neko neizsakošs - apsēdāmies, padzērām, parunājām, padzērām, parunājām, padzērām... Un tad jau arī šķidrumi bija beigušies un vajadzēja meklēt nākošos.

Visuvarenā austrumu tauta gan ir izdomājusi, ka "пиво без водки - денги на ветер", tomēr nav norādījusi, ka, neskaitot naudu, vējā tiek aizlaistas arī veselā saprāta un atmiņas atliekas. Tautas mēļo, ka mēs esot pabijuši gan Frantonā, gan Kubā, gan, visbeidzot, arī Paijā. Un visās vietās esot uzvedušies tā, kā nevajadzētu. Runā arī, ka Katze atkal uzrāvies uz kaut kādas ārzemnieces, šķiet, friču dāmas. Un arī to, ka Paijā mēs ar katru reizi kļūstam aizvien nevēlamāki! Ja tas iestādījums būtu izdomājis ieviest melno sarakstu, tad mēs būtu vieni no pirmajiem, kas tur nokļūtu. Bet mums jau tādi Paijas melnie saraksti bijuši nebijuši. Ja reiz mūs tur neielaidīs, tad nāksies vien vērt vaļā savu bāriņu - tādu maziņu, mīlīgu un ar ieskurbušiem bārmeņiem mūsu personās!