Es dainošu daiļu un garu dziesmu.
Manā mutē sendienu atbalsis.
Un mana mēle lokas senvārdu skurbumā.
Jūs, kas neesat dzimuši mātēm, kad pasaule bija jauna.
Jūs klausaities un neelpojiet.
... Un bāleliņi sagrožoja karazirgus.
Un stalti sasēda seglos.
Un devās uz teiksmaino Balvu rajonu ...
... ceļa malās stāvēja daiļas meitiņas un asarām plūstot, meta zem zirgu kājām puķes. Lēni, smagi spārnus vēzējot, lidoja vanags, itkā vēlēdamies pavadīt bāleliņus un uzņemt daļu no to smaguma, kas tiem skumji vizēja acīs; viņa stieptais atvadu kliedziens, saulrietā vēl ilgi atgādināja par to šausmām un grūtībām pilno ceļu, kas ejams Balvu rajonā, kur katram būs jāstājas savu dziļāko dvēseles dēmonu priekšā un jāizcīna baigas kaujas ar tiem, lai atbrīvotu no Austrumu Tumsas spēku apsēstības kādu ziemeļlatgaļu pili. Jo tā bija pravietots dažas dienas iepriekš un ierakstīts Lielajā Grāmatā, kuru lasot viedais vīrs skurināja savu balto bārdu un pēc tam grūši pūzdams skatīja zvaigznāju kārtību. ...
Un bāleliņi apmeklēja NATO militāro instalāciju, lai smeltos zināšanas par kara vešanas un izlūkošanas tradīcijām un mūsdienu praksi.
Un neuzticīgs snaiperis ilgi nolūkojās uz tiem.
Un viņam bija žēl tērēt lodi un pēcāk rakstīt garas un sarežģītas atskaites NBS'am.
Un vietējo čigānu ceļam līdzi dotie buramvārdi, ne cik vēlāk izrādījās tukši, kā pērno Lieldienu krāsotās olas.
Uz Balvu rajona robežas bāleliņus sagaidīja daiļais un trauksmainais, priekšējo pozīciju novērotājs, kurš bija nodzēris visu nedēļu un noaudzis ar bārdu.
Un vietējo, ķeceru ticības, garīgais līderis nekaunīgi ar samazgām aplēja kara ratus un aizpurgāja visus skaistos kokgriezumus un izrakstītās pavadiņas.
Un viens no bāleliņiem kaismīgi sašutis cēlās kājās un ar viņu iesaistījās diskusijās par Lielo Dienu svinēšanas tradīcijām dažādās reliģijās; rietumu un austrumu-bizantiskajā ritā.
Par to viņu piemkelēja lāsts un nu kara ratiem ir jauni lietie diski.
Un Balvos, bija auksts un slapjš, un pastaliņas izšķīda lielajās lāmās un dubļu paltīs.
Kamzolīši izmirka un pie deguniem karājās skumjas lietuslāses.
Un vietējie primāti aizdomīgi glūnēja caur koku starpām, kā bāleliņi dzer spēka dziru.
Bet atklātā konfrontācijā ielaisties neriskēja.
Bet ieradās daiļas jaunives un samulsināja bāleliņus.
Bet īstenībā tās bija maskētas fūrijas.
Tās vilināja tos sev līdzi uz Viļaku.
Un bāleliņi nonāca Viļakā.
Pasakaini bagātā zemē, kur piens plūst ķīseļa krastos un katram, katru dienu, no rīta ap deviņiem, iedod veselu sudraba dālderi (svētku dienās zelta!).
Bāleliņi gribēja te palikt.
Bet tā bija fūriju viltība, jo -
Viļakā valda briesmīgi bada laiki, spitālības epidēmija un mājas ir sabrukušas, pamestas un tajās dzīvo sumpurņi, kuru acis, krēslā ļauni vizēja caur aizvērtņiem un tiem tecēja indīgas siekalas.
Bāleliņus nosargāja sentēvu burvības un tie spēja saskatīt neģēlīgos māņus.
Un lepni pacēluši savas galvas, tie devās tālāk, atbrīvot pili.
Bet Žīguros ar roku sasniedzama jau noslēpumainā Austrumu Karaliste.
Kuras dēmonu ordas bija apsēdušas sirmo ziemeļlatgaļu mitekli.
Un sākās episkas kaujas ar spokainām vīzijām, liesmu gariem, pirtī dzīvojošiem pūķiem, siekalainiem kaķiem un ezera ledu.
Un kaujas bija grūtas.
Un bāleliņu bruņas pārvērtās par zvīņām un nokrita nost.
Un kara zobentiņi saliecās astotniekos.
Un vietējie, spēka dziras vietā, iemānīja bāleliņiem nespēka dziru.
Kas lika tiem cīnīties savā starpā.
Un Tumsas spēki jau svinēja uzvaru.
Bet tad viss pēkšņi mainījās.
Atskanēja daiļa mūzika, pavērās mākoņu vāli.
No debesīm, starodama nolaidās kāda brīnumaina Parādība, kuras ierašanās lika bāleliņiem krist pie zemes aiz neizturamā spožuma un saldas tvīksmes.
Visi viņi zvērēja mūžīgu uzticību sendievu sūtnim un bija gatavi pakalpot visos iespējamajos veidos.
Mošķi atkāpās un nikni kulstīja astes.
Parādība paņēma vienu no bāleliņiem un aiz rokas, ar viltīgiem līkumiem, veda tieši Austrumu Karalistes varzas aizmugurē, tur, kur mošķu un dēmonu karavadonis mitinājās.
Pārvarot neizsakāmas grūtības, bāleliņš ar daiļo un jauko Parādību nokļuva kādā sevišķi pamestā un skumjā vietā.
Ļaunais Tumsas Princis tur baroja cūkas.
Un bāleliņš viņu izaicināja.
Un viņi krustoja zobinus.
Un dzirksteles šķīda.
Un Tumsas Princis nikni bauroja.
Un slaistīja savus ragus.
Un bāleliņam sākās grūtas dienas.
Bet viņš pielūdza debesu Parādību.
Tad debesis te zaigoja zilas, te sarkanas.
Un sentēvu kauli grabēja.
Un pērkons skaļi dārdēja.
Un daiļi vienradži, cēli pakavaus mētādami skrēja pa pļavām.
Te uz vienu pusi, te uz otru.
Un drīzi Tumsas Princis tika noslīcināts samazgu spainī.
Un pasaule uzgavilēja.
Un Žīguru pusē uzlēca saule.
Un mošķi izšķīda un to smaku iznēsāja vējš.
Un pūķi bēga kviekdami.
Un izglābtā pils stalti atmirdzēja brīnumdaiļās krāsās.
Un par akmeņiem pārvērstie prinči, cēlās un spieda bāleliņam roku.
Un elfu karalis dāvāja lapu vainagu.
Un kad bāleliņš atgriezās no cīņas vietas, arī pārējie, varonīgie bāleliņi spieda viņam roku.
Un visi apkampās.
Un visi bučojās.
Un tad bāleliņi piedzēras.
... Bet viedais zvaigžņu tulks, joprojām, dažreiz naktīs lūkojas uz Austrumiem un skurina balto bārdu, lai arī viņam ir Parkinsona slimība un vecuma plānprātība, tomēr tumsa turppusē atkal savelkas baigos kamolos ...
4 komentāri:
nezinu, par ko tas ir, bet nu ļoti labi uzrakstīts :D
Tas ir par Lieldienu ekspotīciju/izbraukumu uz Balvu rajonu & visi aprakstītie ir reāli notikumi ;)
Tejienieshi muus nekad vairs neuzaicinaas uz turieni.
Baardainais.
Tāpēc nākošreiz mēs brauksim kaut kur citur! Un noteikti - būsim paši uzprasījušies uz to braucienu, nevis mīļi aicināti! :D
Ierakstīt komentāru