Kā es mācījos čigānu valodu un nobraucu NATO karaspēka ložmetējnieku

Pirmā daļa

Pēc jautri notralinātās zaļumballes, iekš Preiļu miesta - sagurusī kompānija piemetās uz soliņa, lai baudītu zagto aliņu.

Pēc kāda ne visai īsa un ne visai gara laika (dažreiz, pēc daudziem šņabjiem un aliem laiks sāk palikt subjektīva lieta, kas radiālā spektra ietekmē svārstās un vibrē) garām gāja čigāns un nolēma apjautāties pēc cigaretes. Cigaretes gan nebija.

Toties es grīļīģi slējos kājās un ļoti cēli un cienījami iesāku sarunu ar šo jaunēkli -
"Augsti godātais romu tautības jaunskung'. Ir patiešām jauki redzēt jūsu personu šajā brīnišķīgajā rītā. Es dziļi cienu jūs un jūsu tautību un man ir pielipusi nepārvarama tieksme iemācīties jūsu daiļskanīgo valodu. Sakiet, lūdzu, godājamais, kā jūsu mēlē skanēs "paldies" un "labdien"?"

Godājamā čigāna aizlietajās acīs uzzibsnīja neliela saprāta dzirksts un viņš apmulsa. Bet pateicoties savu senču iedzimtajai apķērībai, jaunēklis izsvepstēja pāris šņācošas un sarežģītas frāzes, kuras es tajā pašā brīdī aizmirsu.

"Cik brīnumaini!" Es iesaucos. "Jūsu tūkstošgadīgā valoda, manās ausīs skan līdzīgi daiļu putnu dziesmai salijušos rožu krūmos!"
"Sakiet, lūdzu, godājamais tīrasiņu indoeiropieti, kā jūsu valodā izklausītos atdzejotas Viljama Bleika vārsmas? "O roze, tu esi slima/ Neredzams tārps/ Kas lidinās naktī/ Trakojošā vētrā/ Ir atradis tavu gultu/ Pilnu ar līksmi/ Un viņa tumšā, slepenā mīla/ Sagrauž tavu dzīvi*" et cetera et cetera"

Čigānu jaunietis, labpatikā samiedza acis un skaidrā krievu valodā izplūda slavinājumos Viljama Bleika dzejai un bija spiests atzīties, ka čigānu valodas fonētiskās īpašības neļauj precīzi un pilnīgi attainot visus angļu valodas locījumus. Savukārt es iebildu: "Cienījamais, romu daiļskanīgā mēle ir saglabājusies nemainīga kopš indeiropiešu pirmstautu rītausmas. Kaut kāds tur juceklīgs mistrojums starp sakšu, franču un ķeltu valodām, ko parasti apzīmē ar angļu valodu nespēj sastādīt konkurenci cēlajai romu valodai!"

Bet diemžēl, šis filoloģiskās dabas disputs palika neatrisināts. Tajā brīdī uzradās biedrs Saņa un ļoti agresīvi iesaistījās šajā patīkamajā sarunā. Mana, maigā un jutekliskā dvēsele bija satricināta līdz pašiem dziļumiem. Saņam, nezkāpēc bija ārkārtīgi segregatīva attieksme pret neintegrēto romu tautības jaunēkli. Viņš viņam pārmeta izglītības trūkumu un kleptomāniju, kas manuprāt nav visai objektīvi.

Tad čigāns aizrunājās par čigānu lāstiem un tajā brīdī notika kaut kas baismīgi ģeniāls!!
Saņa, čigānam pie sejas piestiepa savus desmit pirkstus, norādīja uz saviem nameja/zalkša gredzeniem un bargā balsī pasludināja - "Čigānu lāsti netiks cauri latgaļu aizsardzībai". Uz to nu čigānam nebija ko atbildēt.

Es savukārt varu apzvērēt, ka Saņas tirādes laikā virs viņa galvas sabiezēja mākoņi un pats Pērkons, ciešu skatu skatījās pār viņa plecam un no gredzeniem izstaroja spilgta gaisma un bija dzirdamas kara dziesmas.

*Atdzejojums mans.
Oriģinālā:

O Rose, thou art sick!
The invisible worm
That flies in the night,
In the howling storm,

Has found out thy bed
Of crimson joy:
And his dark secret love
Does thy life destroy.

Pārtraukums

Zāli pļaut, baismīgā karstumā un esot paģirainam ir izcils, mazohistisks baudījums.

Otrā daļa

Mēs bijām palikuši pēdējie. Sen lapas bija apbirušas, gulbji nodziedājuši pēdējās dziesmas un žurkas alās savilkušas pārtiku. Pāri galvām lidoja šrapneļi. No kreisās puses nepārtraukti, neapklusināmi šāva ložmetējs. Zeme vaidēja, viss bija vienās bedrēs. Visa rota bija kritusi un dzīvi palikuši tikai mēs divi (ar Kristoferu) un kaut kāda mauka. Aiz mežiem, lidoja kaujas helikopteri, sistemātiski, pārmeklējot apkārtni. Pa labi dega koki un napalma smaka vējoja visapkārt. Man priekšā gulēja nošautais rotas komandieris, vēl pēdējā mirklī sagrābis savu koltu, niknumā zvārojošām acīm.

Tās bija beigas. Pēdējās divas alus pudeles tika sadalītas starp mums. Izsmēķēta pēdējā cigarete un paspiestas rokas. Mēs piecēlāmies un krūtis uz priekšu izriezuši metāmies uz fordu. Kristofers, izlēmīgi un bezbailīgi paskatījās uz mani; ar acīm atvadījās no maukas un spieda gāzi grīdā. Fords ierēcās un metās uz priekšu. Kalnā augšā. Garām lidoja lodes, gar pašu galvu spindzēdamas un atsizdamās pret vējstiklu. Bet mēs devāmies pēdējā, neapstādināmā triecienā.

Uz kalna gulēja ložmetējnieks. Viņš izklaidīgi šāva kaut kur pļavā. Un tad viņš paskatījās uz mums. Vienu, sekundes simtdaļu mūsu skatieni sastapās...

un tad viss bija cauri...

Pēc tam zemessardzes mācības tika pārtrauktas un mūs savāca militārā policija.