17. jūnijā es beidzot pamanījos rikt pie administratīvā pārkāpuma protokola, par atvērtu alkoholisko dzērienu iepakojumu (izlejamais alus). Piebraukušajai policijas ekipāžai es pat neslēpu savu nodarījumu, bet pat visai aktīvi piedalījos protokola stādīšanā ar saviem ieteikumiem un filosofēšanu par valstī notiekošo un dzīves jēgu kā tādu. Par cik uz vietas es nevarēju nomaksāt sodu, man lika ierasties uz "lietas izskatīšanu" 1. jūlijā J. Alunāna ielā 2., korpuss 3., n0 9. līdz 10. no rīta.
Pirmo reizi es uz "lietas izskatīšanu" devos 30. jūnijā, tāpēc, ka nezkāpēc biju sajaucis dienas un dzīvoju jau 1. jūlijā. Policijas iecirknī ierados bez piecpadsmit minūtēm deviņos, pieteicos pie dežuranta, bet man palūdza aizvākties un nākt atpakaļ precīzi deviņos. Paslaistījos pa ielu, pie britu vēstniecības, izraisot tās apsardzes īpašu uzmanību un devos atpakaļ uz iecirkni. Šoreiz mani ārā nedzina un es devos uz "trešo stāvu, desmito kabinetu pa labi". Priekšā jau sēdēja trīs tādi kā es. Atskrēja aktīva policistu dāma un braši vaicāja - "vai uz izskatīšanu?" Saņēmusi apstiprinošu atbildi, paņēma manu protokolu un aizgāja projām, lai pēc īsa laika atgrieztos un man pateiktu, ka man ir jāierodas tikai rīt, jo šodien ir 30. jūnijs! Visai sakaunējies es gāju projām.
Vakarā uzradās komrāds Jevpls, kas bija atvedis divus Tauras alus no Lietuvas. Devāmies tos tukšot uz Kronvalda parku. Tukšojot jau trešo alus pudeli pēkšņi parādījās divi formās tērpti policijas pārstāvji. Policijas pārstāvji konstatēja faktu, ka mēs lietojam alkoholiskos dzērienus, kā arī to, ka to nevar darīt un vaicāja, ko gan mēs labāk gribēsim protokolu par 171. pantu, vai samaksāsims soda naudu uz vietas. Mēs izvēlējāmies otru variantu. Tad nu policistu kungi mūs aicināja doties uz mašīnu, kuru tie bija nolikuši parka otrā galā, lai izrakstītu kvītis.
Turpceļš pagāja visai aizrautīgās un interesantās sarunās par Latvijas likumdošanu, iekšlietu struktūrās strādājošo algu samazinājumu, Policijas Akadēmijas slēgšanu, "Ulmaņlaiku" kvasu un kefīru, par to cik slikta priekšniecība ir abiem likumsargiem un tādā garā. Policisti vispār atstāja ārkārtīgi jauku un sakarīgu iespaidu - tādi Taisnības un Likuma sargi; īsti Gaišie un Labie spēki.
Viens no viņiem jautāja, vai nav jau kāds administratīvo pārkāpumu protokols - uz to es braši un pat ar izteiktu lepnumu atbildēju, ka "jā, ir gan!" Tad tālāk man jautāja, "par ko ta?" Uz ko es atbildēju ar leģendāru tekstu: "Par to pašu! Rīt jāiet uz izskatīšanu!" Policisti klusēja...
Mūs iesēdināja mašīnā un itkā sagatavojās rakstīt kvītis par soda naudas samaksāšanu - bet tad, policists tā ļoti maigi un piemīlīgi vaicāja - "puiši, vai jūs gribēsiet smērēt papīrus?" Mēs protams negribējām, un tā nu policisti tika katrs pie saviem 5Ls. Dāvinājums par sapratni, tā sacīt. Pēc tam viens no viņiem atvainojās un stāstīja, ka viņiem jau tāds darbs un ieteica nākamreiz nolīst kaut kur dziļāk, lai mēs nebūtu tik viegli atrodami. Es protams viņus sapratu un no visas sirds jutu līdzi.
Otrā dienā, 1. jūlijā es atkārtoti devos uz J. Alunāna ielu 2., korpusu 3. Šoreiz mani projām neviens nedzina. Uzkāpu trešajā stāvā, atdevu savu protokolu un piebiedrojos bēdubrāļiem un bēdumāsām, kas jau tur sēdējā pirms manis. Valdīja šausmīgas nolemtības un patiesas nožēlas aura, tā apmēram varētu izskatīties pirms Pastarās tiesas. Policisti klaiņāja pa gaiteņiem, skatīdamies ar nepielūdzamu un bargu soģu skatieniem.
Sēdēt nesanāca īpaši ilgi, drīzi pienāca mana kārta un es devos uz kabinetu, kur notika "lietas izskatīšana". Policists, vīrietis labākajos gados, konstatēja manu nodarījumu skaidroja man zināmas lietas (piem., to, ka mans nodarījums ir sodāms ar naudas sodu līdz pat 100Ls), kā arī to, ka tā nevar darīt un tamlīdzīgi un tamlīdzīgi. Pēc tam pārgāja uz vispārīgu vāvuļošanu par to, ko tik šams nav redzējis braukājot patruļās - i čurāšanu, i "bērnu taisīšanu" uz ielas. Tad daudz runāja par lauku zaļumballēm. Es sēdēju un smaidīju un uzdevu dažādus muļķīgus jautājumus. Godīgi sakot man tas cilvēks patika, tāds jauks un pieklājīgs.
Policists man apjautājās - vai es vispār nožēloju savu nodarījumu, es atbildēju, ka godīgi sakot - ne visai. Tad viņš konstatēja, ka man laikam dzīvē pietrūkst adrenalīna, uz to es atbildēju, ka iespējams un pilnīgi piekritu, ka izklaidēties var arī savādāk. Tad man tika piespriests 15Ls naudas sods un es devos projām, iepriekš atvainojies par policista kunga dārgā laika tērēšanu.
Rezumē - alus dzeršana sabiedriskās vietās tiktālu ir izmaksājusi 20Ls. Ak posts un negals!
Tās pašas dienas vēlā vakarā es vēlējos vēlreiz uzkulties uz policijas un tāpēc devos uz Celsiju. Tur iegādājos alus kausu un nostājos pašā dziļākajā stūrītī pie bāra letes. Tur pat uzturējās divas dāmas. Protams, pēc visai neīsa laika viena no tām devās iepazīties. Un tas notika pasakaini mīļi!
Viņa piegāja man klāt un sāka vāvuļot angliski, uz ko es atbildēju latviski, viņa jutās pārsteigta un arī pārgāja uz latvju mēli un vaicāja man - vai es neesmu aktieris no filmas "Krēsla"!!!...
Es ceru, ka dārgajiem lasītājiem ir zināma tā visu mazu meiteņu mīlētā un dievinātā filma par vidusskolas mīlestību starp vampīru un kaut kādu zostiņu, angliski saucas "Twilight".
Nu, lieki piebilst, ka es jutos visai pārsteigts un apmulsis un spēju vienīgi atbildēt, ka es esmu tikai aktiera aizstājējs, tajās ainās, kuru filmēšana ir bijusi apdraudoša viņa dzīvībai.
Dāma man pielipa kā dadzis, sapazīstināja ar visām savām draudzenēm (vispār jāsaka ka viņas bija visai smukiņas, vai arī es biju tā pavairāk ierāvis). Tad sekoja standartjautājumi - ko es daru trešdienas vakarā viens pats krogā, kāpēc es esmu tik drūms (sic!) un tā tālāk un tādā garā. Viņas draudzenes man arī uzdeva tamlīdzīgus jautājumus kā arī kur es strādāju un vai mani nav pametusi draudzene vai nosprādzis mīļotais kaķītis, ja es tik drūms. Tad viena no viņām vaicāja, vai situācijā, kad viņa būtu viena un noskumusi krogā es pieietu aprunāties. Es teicu, ka nē.
Viņas ļoti fascinējās no mana dzīvesveida, t.i. - aktivitātes pa naktīm, vilkta paralēles ar vampīriem un klāstīja cik ļoti es esmu līdzīgs "tam aktierim no Krēslas" un vispār uzvedās tā itkā būtu manī samīlējušās. To ievēroja bārmanis un miedza man ar aci, rādīja divdomīgus žestus un pēc tam klāstīja ko vajadzējis darīt.
Pēkšņi, to izcili intīmo brīdi iztraucēja ātrās palīdzības ierašanās. Celsijā ieskrēja mediķi un ārā iznesa kaut kādu citu dāmu, kas man neredzot bija pamanījusies noģībt vai atmest kedas.
Es savukārt devos uz frančiem pēc cigaretēm. Frančos cigarešu nebija, toties bija kāds pārguris jaunēklis, kas gulēja pie bāra letes. Precīzāk - viņa pakaļa bija uz krēsla, galva uz grīdas. Kā tādā stāvoklī ir iespējams gulēt man nav ne mazākās nojausmas.
Atpakaļ Celsijā, dāmas jau bija atsvaidzinājušās - t.i. sašmaržojušās un pačurājušas. Bet viņām bija uzmetušies arī pielūdzēji. Godīgi sakot, es līdz šim nekad nebiju spējis iedomāties ka pasaulē pastāv vīrieši, kas cenšas iepazīties ar sievietēm... gaudojot un rejot. NESAKOT NE VIENA VĀRDA!!!
Tā dāma, kas iesākumā bija gājusi ar mani pazīties, mani atrada un piesitās klāt un sāka vāvuļot par to, ka pie viņas draudzenēm ir piesējušies suņi - es gan teicu, ka brīvie stepju vilki. Kad stepju vilki kaut kur izgaisa, es atkal varēju baudīt nedalītu jaunivju uzmanību. Šoreiz viņas bija izsecinājušas, ka vispār ta es izskatos ārkārtīgi dīvains un īstenībā, visticamāk esmu kaut ko salietojies un atrodos narkotiku izrasītā afekta stāvoklī. Tas viņas uzbudināja. Dīvaini. Laikam jau meiteņu ideāls ir drūms, vampīrisks tips, kas ir nepārtraukti apdolbījies, vai vismaz izskatās pēc tāda.
Redzot, ka no manis jēgas nekādas, jo es nezkāpēc nepaļāvos dāmu valdzinājumam (biju puslīdz skaidrā!!!) viņas izlēma doties mājup un piekodināja, ka man jābeidz lietot narkotikas. (Tas man atgadināja, kā reiz uz ielas pievilkās kaut kāds tips un vēlējās no manis iegādāties marihuānu. Kad es vaicāju vai es izskatos pēc dīlera, šams atbildēja apstiprinoši.) Anyways, arī es izlēmu, ka Celsijā vairs nav jēgas palikt un gāju projām, pa ceļam noskatoties sazinākādā kautiņā.
Sāka baismīgi gāzt lietus. Ejot uz saviem apartamentiem es izmirku līdz ādai, bet tas man tikai izsauca histērisku prieka lēkmi. Tā nu es pārvietojos pa Rīgu, pusseptiņos no rīta, ar basām kājām lēkājot pa peļķēm, gāžot stipram lietum, ārdoties pērkonam un mājot ar roku visiem trolejbusiem, kas brauca pa Brīvības ielu un nabaga, migainajiem pilsoņiem, kas no lietusgāzes slēpās visādās vārtejās. Viņi visi noteikti domāja, ka es esmu galīgi sajucis prātā (līdzīgi, kā kādu citu rītu, kad es klaiņāju pa Brīvības ielu dziedot Pērkons, Saule, Daugava).
Tad es iegāju diennakts veikalā, aiz sevis atstādams lielu peļķi, iegādājos cigaretes un jutos ārkārtīgi laimīgs.
Bohēma? Sazinkāda huiņa.
2 komentāri:
Sic transit gloria mundi.
anekdote:
Zvans (K)atzem:
P: čau katze, tu mājās?
K: Nē,frančos/celsijā.
P: nu ja, es jau teicu ka mājās.
Ierakstīt komentāru