Kaķis

Brīdinājums: jebkāda šī stāsta saistība ar personu vārdā katze ir uzskatāmas par sakritību. Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem.

Reiz dzīvoja kāds precēts pāris. Ak, cik patīkami atcerēties šos labos ļaudis! Vīrs bija ļoti dievbijīgs, kārtīgs un strādīgs cilvēks, kas sievu mīlēja vairāk par sevi. Un šī krietnā sieviete - ne kukainīša viņa nesamina, ne puķīti samina - eņģelis zemes virsū! Kaimiņi viņus mīlēja, meža zvēri ēda viņiem no rokas...Un tikai viena bēda nospieda viņu krietno sirdi - viņiem nebija bērnu. Neviena paša.
Sieva daudz laika veltīja lūgšanām:"Ak, Māra! Jel, Laima! Dodi mums īstu dēlu - ārieti ar blondiem matiņiem, zilām actiņām un pareiziem politiskajiem uzskatiem." Un, lai parādītu lūgšanas nopietnumu, strādīgais un dievbijīgais vīrs upurēja vērsi - labāko no labākajiem, kāds bija atrodams viņu laidarā.
Gāja gadi, bet vērša zieds sevi neattaisnoja - bērnu pulciņš nebija redzams mājas pagalmā. Nabaga labie ļaudis noprata, ka liktenis viņiem atmaksā par augstprātību. Par to, ka viņi vēlējušies pārāk labu dēlu. Un tāpēc sieva lūdzās vēlreiz:"Ak, Māra! Jel, Laima! Dodi mums meitiņu - kaut ne smuku un ne gudru, bet lai labi strādā un nedzer.". Un vīrs upurēja āzi, lai lietas ātrāk notiktos.
Bet gadi gāja un gāja. Sidraba stīgas pārklāja krietnu domu caurstrāvotās galvas, bet arī meitiņas jautrie solīši nepieskandēja pavarda priekšu. Vecīši ar šausmām secināja, ka nebūs neviena, kas viņiem vecumdienās pienesīs maizītes riecientiņu vai izskalos naktspodiņu. Un tāpēc sirmgalve lūdzās vēlreiz:"Ak, Māra! Jel, Laima! Esiet žēlastīgas un dodiet mums kaut vai tādu bērniņu kā kaķīti". Un šoreiz vīrs neupurēja nekā, jo neies tak kaķa dēļ ziedot.
Kādu septembra rītu ap plkst. 10iem sirmgalvis izdzirdēja sievas saucienu:"Vadzi, vecais, tur divi tēviņi uz mūsu ceļa krata ārā maisa saturu!". Kuslais večuks paķera bozīti un steberēja burlakas sloksnēt. Krietnais sirmgalvis steidzās kā vien varēja, taču cienījamais vecums lika sevi manīt un ceļu sasniedzis, viņš vairs neviena neredzēja. Ak, cik satriekts viņš šajā brīdī bija, taču nekas cits neatlika kā noskumušam doties mājup. Un tikai tad, kad pie kājām pieglaudās kas silts un pūkains, večuks saprata, kas īstenībā bija šie divi svešie ciemiņi...
Un kas gan to būtu domājis, ka šis noplukušais bezšķirnes dzīvnieciņš ienesīs kādā mājā tik daudz mīlestības un dzīvesprieka...

Tikmēr Māra un Laima mašīnā aizgūtnēm raudāja...

Tika nolemts kaķi vārdā nesaukt, jo to tāpat var sabraukt traktors.