Kilkim Žaibu 2010 jeb Jābrauc uz leišiem alu dzert (I daļa)

Ar nožēlu jātzīst, ka Katze un Kristofers ārkārtīgi nolaidīgi attiecas pret saviem pienākumiem reizumis ko ierakstīt šeit arī, tāpēc centīšos saglābt situāciju, uzrakstot par saviem piedzīvojumiem Lietuvā.

I daļa

Izlaidīšu garu ievadu par to, kā tika izdomāts braukt, kādas problēmas radās u.tml. Faktiski visi lielie piedzīvojumi sākās kāda ellīgi sutīgā dienā Daugavpilī, kur satikās trijotne ar vēlmi apmeklēt Kilkim Žaibu pasākumu iekš leišu zemes. Un tātad, jūsu padevīgais kalps Jevpls, Fräulein B. un Zvērkāvis. Kā jau teicu, diena bija ellīgi karsta un saule nekrietni mūs mocīja ne pa jokam. Arī ļautiņi Daugavpilī, neskatoties uz 5dienas rītu, izrādīja ārkārtīgu vēlmi iepirkties un aizņemt visas iespējamās stāvvietas...
Lai nu vai kā, bet tomēr beigās sekmīgi atstājām šo neviesmīlīgo pilsētu un devāmies Varniai virzienā (mazs miestiņš aptuveni 300 km no Daugavpils). Ceļā es gluži labi sapratu teicienu "brauc kā lietuvieši". Braļuku braukšanas veids ir vienkārši unikāls, jo sevišķi apdzīšanas manevrs. Katrs sevi cienošs lietuvietis nekad neapdzīs taisnā un pārskatāmā posmā, jo tas būtu viņa spēju noniecinājums! Viņš sagaidīs līkumu posmā pret kalnu (vēlams, lai pretī brauktu vismaz autobuss) un tieši tad arī nesteidzīgi centīsies apdzīt kavētāju. Tā rezultātā katrs braucējs stūrēs uz savas puses nomali, bremzēs un visādi citādi centīsies izvairīties no sadursmes. Kā šī tauta nav izmirusi, to es vēl joprojām neizprotu. Dzīvelīgi...
Vienīgais puslīdz nopietnais miests, kam braucām cauri, bija Paņevēža. It kā pilsēta neko nopietna nav - tāda Madona jau vien ir, ko Fräulein B. dedzīgi noliedza, lai gan pati Madonā nav bijusi. Tad nu Zvērkāvis mūs samierināja, piedāvājot kompromisu - Paņevežu pielīdzīnot Madonai, kam pievienoti Pabaži un Vārkava. Saskaņa atkal atgriezās mūsu mazajā pulciņā un mēs devāmies tālāk, neaizmirstot izņemt litus no vietējā bankomāta.
Pa ceļam redzējām šādu skatu (skatīt zemāk esošo bildi). Kurš vārds tur ir tik nozīmīgs un svarīgs?

Atlikusī ceļa daļa bija samērā garlaicīga, jo nekādi dižie piedzīvojumi negadījās. Tā pēc savām 4 vai 5 stundām bijām jau Varniai un stūrējām uz pasākuma vietu. Tur bargi kārtības kuratori savā leišu mēlē man skaidroja, ko darīt, kur braukt u.tml. Izmantojot savas MJR 2009. gūtās valodas zināšanas, kā šķiet, izdarīju visu sargiem pa prātam, ko gan nevar teikt par aiz manis braucošajiem leišiem, kas tika nostrostēti par iebraukšanu neceļos. Jāatzīst, ienest pasākumā brāgas balonu vai kauluzāģi nebūtu sevišķi grūti, taču nebijām gatavojušies šādam pavērsienam un krāslavieši un rēzeknieši mums līdzi nebija paņemti... Mūžu dzīvo, mūžu mācies.
Arī teltes uzsliešanā MJR prakse lieti noderēja, jo šoreiz to uzslēju pareizi (ne tā kā Juoadaragī). Kā izrādījās, bijām novietojušies netālu no latviešu kolonijas, ko kuplā skaitā pārstāvējā truemetal.lv foruma biedri, izņemot foruma pērli bobiju, kas bija pamanījies dabūt kādu šarlaku tieši pasākuma dienā. Dažs labs sviķoja jau no iepriekšējās dienas vakara...
Vakariņās piedzērām turpat dabūjamo alu par 3 litiem. Bija dabūjams tumšais un gaišais Švyturis (kaut kāds leišu Aldaris). Gaišo neriskēju ņemt, bet tumšais bija gluži dzerams.
Garais brauciens bija mani izvārdzinājis un tāpēc atļāvos teltī kādas 2 stundas veltīt miegam. Pamostoties secināju, ka laika apstākļi diezgan stipri atšķiras - pūta ellīgs vējš, lija lietus un kopumā bija samērā nelādzīgi. Mani gan uzjautrināja tie ļautiņi, kas tikko ieradušies centās ātri sasliet savas teltis. Pēc brītiņa tomēr lietus norima un abi ar Zvērkāvi devāmies pēc jauna alus. Pa ceļam satikām mūsu veco paziņu Gustu, kas neiztrūkstoši ir katrā šādā bohēmistiskā pasākumā. Arī viņš bija salijis un nelaimīgs...
Mūsu pašu laime beidzās, kad ieraudzījām izslāpušos dzērājus pie Švytura alus teltes. It kā alu jau kārojās, taču rindā stāvēt diezko negribējām. Nez kā būtu atrisinājusies šī neveiklā situācija, ja Fräulein B. nebūtu pamanījusi nelielu un neuzkrītošu busiņu tālāk. Mana trenētā acs ātri vien pamanīja alus krānus un gājām pajautāt, ko tad kungi pārdod.
Tie bija 2 leišu alus brūvētāji, kas bija paredzējuši nākošajā dienā rādīt alus brūvēšanas mākslu, taču netīšām līdzi paņēmuši vairāk gatavā alus mucu nekā vajadzīgs un izteica vēlmi dalīties ar mums savā produkcijā. Pārdot to viņi gan nedrīkstot, taču dāvināt drīkst (par neuzkrītoši pasniegtiem 5 litiem). Tā nu mēs izmēģinājām kadiķogu alu un vērmeļu alu. Jāatzīst, tas tiešām bija viens gards un smaržīgs alus, ko tiešām varētu dēvēt par ambroziju! Lieki piebilst, šos viesmīlīgos brūvētājus apmeklējām vēlāk arī, kamēr pārējie stāvējā trejdeviņas jūdzes garā rindā pie Švytura telts.
Vakara gaitā paskatījāmies arī šo to no muzikālās performances, taču nekā diža nebija - viss labākais bija paredzams nākošās dienas vakarā. Vairāk uzmanības pievērām vien pašiem hedlaineriem Destroyer 666. Neskatoties uz apbrīnojami banālo grupas nosaukumu, spēlēja viņi teicami. Neizpalika arī sarunas ar publiku, kuru laikā tika pat nolādēts komunisms! Taču pēc laika beidzās arī šī uzstāšanās un līdz ar to beidzās visa oficiālā 1. dienas programma, taču Destroyer 666 vīri uzdzīvi turpināja (tā ar viskija traukiem viņi vazājās arī visu nākošo dienu).
Man nebija vēlmes tādā tumsā un salā meklēt piedzīvojumus, tāpēc devos vien uz telti cerībā, ka nākošā diena būs labāka. Mani biedri sekoja manam paraugam...
(Destroyer 666).
Aizmigt kādu brīdi neizdevās, jo piedzērušies tautieši dažbrīd uzgrūdās teltij un arī vējš gaudoja nelādzīgi, taču mans jaunais organisms tika ar visu galā un es aizmigu.
Par pārējo 2. daļā (tad arī mēģināšu salikt kādas bildes un video).