Kilkim Žaibu 2010 (II daļa)

No rīta pamodos stīviem sāniem, jo leišu zeme ir pacieta un visai neviesmīlīga. Naktī bija lijis un arī niknais vējš traucēja gulēt. Vismaz nelielu iepriecinājumu guvu, apskatot telts apkārtni - viena braļuku telts bija sagāzusies bezveidīgā kaudzē. Īpašnieki nerādījās ne tajā, ne nākošajā dienā, jo laikam bija kauns no tā, ka viņus uzlūkos par samērā tizliem konstruktoriem (kā tas faktiski arī bija).
Šo amizanto skatu varam vērot bildītē:
Pēc brokastīm tecējām pie viesmīlīgajiem leišu aldariem pēc kadiķogu alus (kā vietā dabūjām vērmeļu un pelašķu, lai gan arī tie bija lieliski).
Tieši dienas vidū sākās pirmie priekšnesumi, ko sāka Kovarnis - leišu cīņuvīri. Šoreiz viņu bija vēl mazāk kā pagājušajā gadā un arī cīņas bija diezgan gaudenas, tomēr viss nebija tik štruntīgi, kā sākumā likās. Pēc brīža Kovārņa barvedis sāka iesaistīt dažnedažādās atrakcijās vietējos leišus. Neskatoties uz sākotnējo stīvēšanos, pieteicās kupls pulciņš - gan vīri kā ozoli, gan tieviņi un bāli nerdi, par kuru klātbūtni KŽ var tikai brīnīties. Lūk, iekš video ir viens no pasākumiem (vinnē tas, kurš 2 reizes pārvelk pretinieku savā pusē):

Un te vēl viens uzjautrinošs pasāciens - tikko mizota gluma baļķēna vilkšana. Šādu atrakciju būtu svētīgi ieviest arī kādos mūsu rīkotos pasākumos. Iedomājamies šo daili - vesels bars pārmēīgi ieskurbušu tēvaiņu stīvējas ap šo baļķi. Vienā baļķa galā dzirdami saucieni "Padoties? Nekādu variantu!", bet otrā pusē kāds censtos pielabināt baļķi, lai tas mazliet padodas uz viņu pusi. Leišiem viss tik rafinēti nostrādāts nebija, taču skatīties varēja:

Pēcāk bija arī šķēpmešana, taču izvēlētie 2 kandidāti izrādīja apšaubāmas spējas (precīzāk teikt - nespēju) šajā sporta veidā un to neaprakstīšu.
Paralēli notika arī alus brūvēšanas procesa demonstrēšana. Publika slaistījās apkārt un bija vairāk tendēta uz galaprodukcijas patērēšanu, lai gan netrūka skurbulī izdvestu jūsmīgu frāžu "Nu tagad es arī mājās taisīšu alu!".

Neko sliktu par demonstrāciju teikt nevaru, vien publika ātri noprata, ka te var dabūt gardu padzērienu un manas monopoltiesības izčākstēja kā pūpēdis. Nācās stāvēt rindā... neveiklo situāciju izglāba alus darītāju māceklis, kas no visiem rindā stāvētājiem iekasēja naudu par alu un aicināja iemest kādu ziedojumu ar. Kā zināms, pareizā momentā pasniegta naudas summa atver visas durvis! Tā arī mans 1 lita ziedojums nodrošināja alus ieliešanu bez rindas.
Pēc visām šīm izdarībām iestājās taisni nepatīkams panīkums. Bija gaidāmas Percival (folk), Percival Schuttenbach (roķīgs folks) un Thundertale (esot heavy metal, bet skanēja gan kā magic unicorn rock) uzstāšanās. Tās visas nogulēju. Pamodos kaut kad uz Thundertale beigām, lai secinātu, ka nekā prātīga tur tiešām nav...
Tuvojās plkst. 19, kad tikai vajadzēja sākties muzikāli augstvērtīgākajai pasākuma daļai:
* Poccolus;
* Nahash;
* Obtest;
* Christ Agony;
* Nokturnal Mortum;
* Primordial.
Pirmās grupas lika vilties. Nahash spēlēja kaut ko šizofrēniski nebaudāmu un oldschoolīgie Poccolus arī sevišķi atmiņā nepalika. Obtest gan bija vīri uz goda (lūgtum, video):



Par Nokturnal Mortum, Primordial, nakšņošanu un braukšanu mājās stāstīšu 3. daļā.