Kilkim Žaibu (III daļa)

Un beidzot pienāca arī Nokturnal Mortum (turpmāk tekstā NM) kārta, jo Christ Agony pa ceļam sazinkur noklīda un Kilkim Žaibu ar savu klātbūtni neaplaimoja. Fräulein B. par šo faktu gan bija samērā noskumusi, toties Zvērkāvja omulīgo domu šis starpgadījums nebūt neizbojāja (iespējams, tādēļ, ka viņam bija visai vārga nojausma par to, ko spēlē 90% no grupām).
Pirms grupas uzstāšanās ar Zvērkāvi steidzāmies iepirkt pa alutiņam, taču mājā darināto dziru vis nedabūjām. Netālu no tirgotavas stāvēja sirdīgs cerbers sarga paskatā un neatlaidīgi glūnēja tajā virzienā. Laikam jau nojauta, kādas rebes tur notiek. Neko darīt, gājām pēc Švytura uz oficiālo alus telti. Diemžēl viss tumšais bija izlakts un atlika vienīgi gaišais. Bet kāds tas bija!!! Zvērkāvis viebās kā ģifti iedzēris un tiešām brīnos, kā viņš spēja kausiņu veikt. Es pats, kā jau daždien pieradis pie pieticīgas dzīves, grūši nopūtos un dzēru...
Tā nu pēc skaņošanās un neliela ievadiņa NM nogrieza pirmās 3 dziesmas no jaunākā albuma. Te arī man, dižajam skeptiķim, nebija ko iebilst - blieza vareni. Gan instrumentālais pavadījums bija lielisks, gan arī vokāls! Pat aizmirsās riebīgais alus.
Pēc šīm 3 dziesmām uzspēlēja vēl dažas dziesmas no vecākiem albumiem un ar to viss arī beidzās... Pieteica pēdējo dziesmu, nospēlēja to un aizgāja uz neatgriešanos, tā arī nenospēlējuši manis un Katzes tik mīļo White Tower. Publika tā kā centās viņus saukt, taču šeit radās visai neveikla situācija - daļa publikas bija leiši, bet daļa latvieši. Grupa ir no Ukrainas, bet ar publiku sarunājās krieviski. Tā arī steigā neizdevās vienoties par vispiemērotāko valodu un šur tur atskanēja vien gaudeni "We want more", "Atkārtot" un kaut kas lietuviski. Protams, NM mēs vairāk arī neredzējām...
Vēlāk dzirdēju versiju, ka NM nevarēja spēlēt garāku programmu, jo pasākums bija ievilcies un organizatori centās, lai vismaz Primordial varētu uzstāties daudzmaz laikā. Manis pēc Primordial gan varēja turpināt kvernēt Īrijā un trekterēt Ginesu, ļaujot NM spēlēt divtik garu programmu, taču acīmredzot organizatori neturēja par vajadzīgu uzzināt manas domas.
Te būs daži video:





Ja ir vēlme pēc citiem, tad šajā adresē tos var sameklēt.

Ja NM vokālists nebija sevišķi aktīvs sarunās ar publiku (vien kādi 2 paldies un pēdējās dziesmas pieteikums), tad Primordial dziedonim šis tikums/netikums piemita dikti lielā mērā. Iespējams, viņš cienīja sava tautieša Šeina Makgovana metodes un bija spirdzinājies ar krietnu devu viskija, bet varbūt bērnībā māte bija iedragājusi viņa gara spējas, slogot tumšā un vientulīgā kambarī. Katrā ziņā šis tips skatītāju uzrunāšanai veltīja daudz vairāk laika nekā dziedāšanai. Pie tam, izmantotās frāzes bija samērā banālas un vienveidīgas - "Are you ready?", "Are you ready, my friends?", "Raise your fists for me!" u.tml. Kad publika dūres vis nevicināja, dumjais īrs spiedza "Are you with me or against me?". Starplaikos šis narciss mēģināja arī uzdziedāt, taču nevarētu teikt, ka šajā ziņā viņam būtu talants. Kā viņš ir pamanījies iedziedāt 3. Void of Silence albumu, tas man joprojām nav saprotams. Iespējams, tur savu roku pielikuši ļoti talantīgi mūziku rediģējošo softu lietpratēji.
Lūgtum, novērtējiet šo talantu:

Katrā ziņā man šis farss ātri vien pieriebās un es gāju projām. Sākotnēji cerīgi noskaņotā Fräulein B. pievienojās man, vien Zvērkāvis saglabāja dūšu un teicās noskatīties visu. Kā no rīta noskaidroju, viņš bija spējis izturēt vēl vienu dziesmu un aizgāja brīdī, kad sāka izklīst arī pārējā publika. Iespējams, tas dižajam dziedonim atvēra acis (kā arī balss saites) un viņš sāka dziedāt, jo interneta komentāros var lasīt, ka pēc 4. vai 5. dziesmas koncerts kļuva baudāmāks.
Savā teltī (vietā ar labu dzirdamību) es gan nekādus uzlabojumus nepamanīju. Tāpat domāja arī kāds mans domubiedrs, jo pēc kārtējā "Raise your fists!" no kādas netālās telts atskanēja dziedonim veltīta rupja krievu teksta frāze.
Gluži kā iepriekšējā vakarā, pasākums beidzās akurāt 1os naktī. Kāpēc tā? Kam gan meža vidū varētu traucēt skaļāka mūzika? Neizdibināmi ir tā kunga ceļi.
Aizmigt nenācās viegli, jo zeme bija kļuvusi vēl cietāka un saknes raupjākas.
Pamodos aptuveni 4os, jo neganti auroja vējš un blakus teltij skaļi un entuziastiski vāvuļoja vietājās latviešu kolonijas žūpas. Jūsmīgās un trīcošās balstiņās tie apsprieda koncertu aptuveni šādi "Eu, tas gan nahuj bija labais. Sadzērām ar Destroyer 666. Pilnīgs pizģec. Primordial gan bija labais! Ej dirst, kur labs!". Pieņemu, ka viņiem jau jebkas būtu labs...
Kamēr klusībā lādēju šos netaktiskos tēviņus, sākās jauns balagāns, jo vienam bija radusies spiedīga dabiskā vajadzība. "Eu, veči, man gribas dirst! Nopietni, es gribu dirst! Tikko negribējās, bet tagad pēkšņi ļoti sagribējās! Iešu padirst aiz Gusta telts". Tā laikam viņš tur pie Gusta telts arī izdarīja savu darāmo. Gusts gan pats vainīgs - kamdēļ cēla telti pašā mežmalā pie žoga? Vai tad citur vietu nebija?
Nākošajā rītā laiks bija vēl nelādzīgāks nekā iepriekšējā dienā. Fiksi sapakojām savas paunas, satinām teltis un pametām šo viesmīlīgo vietu. Līdz Latvijai dižu piedzīvojumu nebija.