Lielā auka

Tādu vētru savā mūžā nebija redzējuši ne muižkungi ne zemnieku dvēseles. Rīts sākās mierīgi un novembra mēnesim ļoti atbilstoši - ar lēnu lietiņu un pussapuvušām koku lapām peļķēs, un neviens nevarēja paredzēt, ka vakarā izcelsies tāda vētra. Vien pēcpusdienā vecais Vaņa, sēdēdams uz sava beņķīša mājas priekšā un aizdedzinādams pirmo no šīgada ražas tīto papirosu, noteica: "Nemiers kaut kāds dvēselē, laikam uz negaisu."
Un drīz vien viņa pravietojums piepildījās.
Vakarpusē sāka celties vējš. Vārgākos un bailīgākos tas sadzina savās būdelēs, lika nosprostot visus logus un durvis un pašiem palīst zem 4 segām, lai saglabātu siltumu.
Drosmīgākie nepalika mājās - tie pulcējās krogos, kur iztukšoja ne mazums zeltaini putojošās dziras kausu un ieguva papildu drosmi. Drosme tiem bija vajadzīga, lai varētu stāties pretim ne tikai vējam, bet arī briesmīgajam ienaidnieka karapulkam, kas bija pietuvojies viņu valstiņas robežām un pat iesūtījis savus spiegus tepat muižas krogā.
Vai spiegi tur bija, to neviens īsti nezināja un pēc tam nestāstīja. Teica tikai, ka vējš esot pūtis tik stipri, ka cēlis gaisā visādas nepiesietas drazas, kuras tad dažam trāpījušas pa ribām un citam ielauzušas degunu.
Bet vējš patiešām bija spēcīgs. Viena vēja brāzma iebrāzās arī krogā. Sēdošos tā gandrīz nopūta no krēsliem nost, bet tos kas nesēdēja - iemeta citu ļaužu krēslos, no kuriem tie tad negribēja celties ne lūdzami. No kroga mājās ejošajiem vajadzēja pieturēties ne tikai vienam pie otra, bet arī pie kāda prāvāka ceļmalas pīlādža vai bērziņa.
Nelāgi gadījās Piča kaimiņam - to vējš pa ceļam uz mājām bija iepūtis pa parādes durvīm taisni iekšā pie muižkunga. Tā karakalpi gan šādus negaidītus viesus ilgi nevēlējās izmitināt un drīzi vien izmeta ārā - atpakaļ vētrā. Vējš kaimiņu gandrīz vēlreiz iepūta atpakaļ, bet viņš noturējās un tika līdz tuvējam ceļam, kur tas sastapa mājup braucošo Piču.
Kaimiņš jau kaimiņu nelaimē neatstās, arī ceļš divatā ātrāks un veiklāks. Tomēr vējš arī te darīja savu. Tas pūta tik stipri, ka zirgu uz ceļa bija grūti noturēt. grožus tika raustīja ar tādu spēku, ka dažbrīd likās - nabaga lopiņš tūlīt, tūlīt ielēkšos grāvī un nevarēs tikt ārā no tur augošo dadžu apskāvieniem.
Tomēr viss beidzās labi, Piča kaimiņš tieši pie savas mājas tika taisni vai izpūsts no ratiem, bet viņš neapjuka, piecēlās un aizdevās sievai sānu sildīt.

Nākošajā rītā viss bija norimis, cilvēki sāka darbu pie vēja postījumu novākšanas un pie sevis gānīja dabas māti par iepriekšējā naktī nodarīto skādi.