100 g un gudrība

Stāsts ar morāli – tev būs Tā Kunga rīkstes bīties

2010. gada beigas

Vientuļniekam uznākusi depresija. Viņš ir kļuvis patiesi vientuļš un alkst sabiedrības, taču ar draugu gādīgo plecu nepietiek, bet aizmiršanās skurbums elles dzērienā nepalīdz. Viņš nerod miera it ne kur...

~28. novembris

Ārkārtīgi smago Vientuļnieka dvēseles stāvokli izglābj interneta tīmeklī atrastais sludinājums, kurā pieminētais pravietis Zālamans organizē dvēseles attīrīšanas kursus 3 dienu garumā ar Jēzus bērna asaru parauga izsniegšanu turklāt! Vientuļnieka sirdī iespīd dievišķs saules stars un viņš cenšas pārliecināt citus tikpat nelaimīgos pievienoties viņam svētajā braucienā uz nometni „100 g un gudrība”.

Mazliet vēlāk, decembrī

Atsaucība nav pārāk liela, taču īsteni ticīgie atrodas un tiek nolemts 30. decembrī kopā apmeklēt nometni. Pārējie vēl šaubās, jo teorētiski Jēzus bērnam jādzimst tikai pēc kādām 2 nedēļām.

~23. decembris

Notiek dažas negaidītas izmaiņas braucēju sastāvā, taču sīkāka informācija netiks sniegta, lai saglabātu spriedzi! Tāpat tiks izlaisti mazsvarīgi momenti līdz pašai nometnei.

30. decembra pēcpusdiena, Iecavas autoosta, skola u.t.t.

[Dalībnieka stāsts]

Izkāpjot no autobusa mūs ar Vientuļnieku sagaidīja jau afišā minētā delegācija ar kvēlu smaidu sejā un mudināja doties uz skolas pusi, lai nodotos dedzīgai lūgsnai. Sacīts, darīts, un drīz jau tika sasniegta iestāde, kas ikdienā ir itin prasta skola, taču decembrī kļūst par garīgo spirdzinājumu ticīgajiem un tiem, kas no taisnā ceļa mazlietiņ nogājuši arīdzan.

Lai gan mēs vēlējāmies sākumā veikt nelielu izpakošanās rituālu, tomēr eņģelis vārdā Kristīne maigā, taču reizē arī stingrā balsī aicināja uz pateicības lūgsnu Tam Kungam par jo sekmīgo atnākšanu uz tikumības templi.

Neērti jau bija, jo nezinājām nevienu lūgšanu (faktiski mēs pārstāvējām to sabiedrības daļu, kas vēlējās tikt atgriezti uz patiesības ceļa), taču atzīties bija bail, jo šaubījāmies, vai tādā gadījumā mūs nometnē paturēs. Bijām spiesti improvizēt, klusi čukstot dažādas sakrālas frāzes, piemēram : „Pater noster, tu mūsu stiprā pils, kas taps atgriezta no zemes virsas. Ak, krietnais spiritus sancti. Āmen.”. Kristīne bija pārsteigta par mūsu svešvalodu zināšanām un pat neticēja, ka garīgo semināru apmeklējuši neesam ne vienu pašu stundu. Tā ir, cilvēks nav Tas Kungs un viņš var maldīties, tāpēc nevajag viņu bargi nosodīt par nezināšanu.

Tā nu paši pēdējie tikām pie sliktākās vietas šķirbainajā un aukstajā skolas zālē, bet tamdēļ vien nesākām izsamist. Ko Tas Kungs mīlē, tos viņš pārbauda un šādi laicīgās dzīves sīkumi ir tīrais nieks, salīdzinot ar Turienes laimi. Smaidīgām sejām novērtējām to, ka citi ir paņēmuši līdzi divējas siltās bikses un kažociņus, kā arī maiņas apavus. Lieki piebilst, ka mums nekā tāda nebija, bet jau iepriekšminētā iemesla dēļ par to it nemaz nepārdzīvojām. Gribējām jau arī atteikties no guļammaisa un gulēt uz dēļu grīdas, taču Kristīne mūs atrunāja sakot, ka iesācējiem tik dedzīga tiekšanās pēc ciešanām uzreiz neesot vajadzīga. Smagu sirdi paklausījām...

Sekoja gara vakara daļa ar dedzīgām lūgšanām, svinīgām uzrunām u.tml., uzkrājot manī veselu vāti gudrības! Vien solītie 100 grami izpalika. Acīmredzot tos dos rīt.

Arī Vientuļnieka seja staroja.

Obligātā programma nu bija veikta un varēja ķerties pie radošajām izpausmēm, vien tika pieteikts nedarīt neko neķītru vai piedauzīgu. Un pēkšņi, kā pēc kāda signāla, visi no somām izvilka dažnedažādus toverus, spainīšus un sainīšus ar ievārījumu un biezā kārtā triepa to uz nometnes svētīgā personāla sagādātās dievmaizes. Pēcāki pārkrustījās un negausīgi leksēja šīs maizes nost. Iesākumā mēs bijām dziļā neizpratnē, līdz brālis Teodors no blakus „apmetnes” paskaidroja, ka tā te pieņemts un šāds rituāls veicinot tuvināšanos Tam Kungam. Eh, atkal savas nezināšanas dēļ nespējām veikt Viņam tīkamu darbu, jo zapti paņēmuši nebijām. Pie tam netīšām pārkāpām 10. bausli, kas noliedz iekārot sava tuvākā ievārījumu...

Padzirdējuši par mūsu ķibeli, laipnie nometnieki steidza ar mums dalīties maizes riecienā un katrs par savu pienākumu uzskatīja uzsmērēt biezāku zaptsmaizi un pēc neilga laika pilnīgā nespēkā stenējām uz matrača. Nesātība ir grēks, jā gan. Tā nu mēs gulējām un dvesām, līdz Viņš deva grēku piedošanu un apskaidrību, lai varētu celties un piebiedroties galda spēlēs.

Bijām nosprieduši, ka droši vien jau spēlēs loto, cirku vai, labākajā gadījumā, pat šachu. Bet, kā izrādās, tās nav krietnas spēlēs, jo to mērķis ir sariebt savam pretniekam un tīksmināties par viņa ķibelēm (jo sevišķi cirkā). Tas nudien nav kristīgi un mēs dziļi nožēlojām savu alošanos.

Tika spēlēta „Alias” tipa spēle ar jautājumiem. Piemēra pēc attēlošu vienu epizodi:

[kāda persona jautā, citas min]

Jautātājs (J): „Kas tas ir? Liels, varens, visu spēj?”

Atbildētājs (A): „Lembergs?”

A: „Zatlers?”

A: „Pasaku milzis?”

J: „Nav pareizi. Pateikšu priekšā – viņa roka spēj nogāzt tūkstošus un tos pašus arī celt no mirušajiem.”

A: „Indiešu kino varonis?”

A: „Jēzus!”

J: „Jā, tas ir pareizi! Tava kārta, mana māsa.”

[mainās lomām]

J: „Kas tas tāds ir – zemāks par galdu un ir spalvains?”

A: „Šunelis!”

A: „Kaut kāds zvēriņš, varbūt pandu lācis?”
J: „Nebūs pareizi, jūs domājat pārāk ikdienišķi.”

A: „Persiešu paklājs? Izbāzts mērkaķis?”

J: „Nepareizas atbildes. Pareizā atbilde ir – Jēzus dārgā hitonā pieliecies, lai noviksētu apavus.”

[mainās lomām]

J: „Kāds, kas mira par mūsu grēkiem. Sākas ar burtu „J”.

...

Un šādā garā turpināja. Apguvām spēli un ar degsmi iesaistījāmies! Divas reizes gandrīz atminējām, taču dziļi ticīgie nometnes vecbiedri tomēr mūs pārspēja, par ko nav jau ko sevišķi brīnīties...

Protams, visas sarunas pierakstījām, lai kādā brīvākā brīdī varētu izstudēt padziļināti.

Nemanot pienāca nakts un pēc vakara lūgsnas taisījāmies uz saldu dusu. Ļoti izpalīdzīgs bija Austrālijas misionārs Viljams, kas palīdzēja izģērbties un matracīšos ievīstīties jaunākajiem zēniem.

31. decembris, skola

Pēc tam, kad saģērbāmies (paldies, misionār Viljam) un sakārtojām guļvietas, sekoja nometnes sagādātās brokastis. Maize bija lieliska. It kā vairāk nekā nebija, taču ne jau ēst atbraucām... un vispār būs jāpārdomā savi nesātīgās ēšanas paradumi, kas ir viens no priekšnoteikumiem noiešanai no taisnā ticības ceļa! Tas ir Sātana kārdinātāja pirksts un uz to nevajadzētu vienkārši noskatīties!

Pēc izjustā rīta Dievkalpojuma sekoja dienas programmas izklāsts, kas izklausījās ļoti aizraujošs:

• Ekokosmētikas darbnīca;
• Talantu šovs;
• Ugunīgas debates par Kristus mācību;
• Jaunā gada sagaidīšana;

Protams, viss viskristīgākajās tradīcijās.

Atklāti sakot, es nesapratu, kāpēc nepieciešamas ugunīgās debates, jo man jau viss bija kļuvis skaidrs. Agrāki maldu plīvuri nokrituši no acīm un es redzēju kā vēl nekad. Bet nu laikam jau tā vajag. Neizdibināmi ir Tā Kunga ceļi.

Bet līdz vakaram laika vēl bija daudz un iesākumā notika kosmētikas šovs.

Man kā vīrietim līdz šim bija šķitis, ka kosmētika ir sieviešu lieta, pie tam pārmērīga tās lietošana arī nav dievbijības pazīme. Uzzināju, ka esmu kļūdījies – arī vīrieši lieto kosmētiku. Kā gan mācītājs dabū savu dievbijīgo bālumu? Ar dzīvsudraba ziedi.

Uz spirta lampiņu liesmām sildījās vairāki podiņi ar uz dažādu vielu pamata veidotas kosmētikas vielu masas. Savos līdzpaņemtajos un misionāra Viljama svētītajos trauciņos drīkstēja iesmelt pa drusciņai no šā vai tā. Atsaucība bija gana liela un man nepalika nenieka. Bet tas nekas, jo neuzdrošinos pārkāpt 10. bausli un iekārot citu nometnes dalībnieku vazelīna krēmu. Es taisni priecājos par viņiem, jo viņi ir mani brāļi un māsas iekš Kristus.

Atsevišķā un pēc skata ļoti sarežģītā ierīcē tika materializētas Jēzus bērna asaras. Tās kā lielu reliģisku svētumu vis neļāva litriem smelt, bet deva pa vienai un par ziedojumiem (sākot no Ls 5). Naudiņa ļautu nodrošināt misiju morīšu kristīšanu Zanzibārā. Atsaucība bija liela par spīti dažu farizeju zviegšanai par to, ka aparāts stipri vien atgādinot citu, kurā tiekot destilēta brāga.

Visu esošo naudu ziedoju misijai, par to iegūstot Jēzus asaru. Ļoti ceru uz kristīgu autobusa šoferi... Šajā brīdī Vientuļnieks palīdzēja organizēt talantu šovu un pie asarām netika...

Sākotnēji nebiju pārliecināts, vai talantu šovs ir kristīga ideja, jo nereti tādos piedauzības un bezkaunības vien rāda, ka vai nezini kur acis likt. Šeit neviens nedemonstrēja savu miesu (lai gan misionārs Viljams iebilda, ka Ādams un Ieva arī esot bijuši pliki un aicināja iestudēt izdzīšanu no Paradīzes dārza), bet gan garu! Kristīgi ticīgo garu! Ak, cik krietnam bija jābūt šim pasākumam!

Pirmie tēlotāji gribēja iestudēt ainu „Jēzus no tempļa izdzen naudas mijējus” vien tēlot Jēzu likās apgrēcība un tā rezultātā mēs redzējām modernāku versiju „Sirdsapziņas mocīti naudas mijēji pamet templi”. Vētrainas ovācijas. Uzstājas jauneklis, kas no stieples loka nimbus! Gaviles!

Un tad pienāca mūsu kārta. Tā kā ar sevišķiem talantiem apveltīti neesam (Tam Kungam neko nepārmetam), tad nolēmām dziedāt kristīgu dziesmu un izvēlējāmies „Ko gan Jēzus darītu” (noklausīties var šeitan: Adrese). Vārdi aptuveni šādi:

„Ko gan Jēzus darītu,

Pirms dari, padomā par to;

Un negrēko...

Negrēko...

Negrēko...

Jā gan.

Nedrīkst pielūgt zelta teļu;

Labāk mērot Jēzus ceļu;

Un negrēkot...

Negrēkot...

Negrēkot...

Jā gan.”

Lai gan apzinājos savu ne tik spēcīgo vokālo potenciālu, dziedāju no sirds un Vientuļnieks man piebalsoja jo sirdīgi. Negribu lepns kļūt, taču liekas, ka sanāca dikti sirsnīgi... Publika gan to uztvēra ar dalītām jūtām. No mazāk ticīgo kakta atskanēja gaviles un „bravo” saucieni, kamēr organizatori skatījās ar saltu skatienu. Kā izrādās, tā dziesma esot parodija par īstiem gospeļiem... Par laimi mums piedeva, jo Tas Kungs piedod visiem un no viņa mums būs mācīties.

Pienāca debašu laiks un publika sadalījās vairākās grupiņās, lai apspriestu dažādus svarīgus jautājumus. Mēs ar Vientuļnieku tikām šķirti, tāpēc nevarēšu pastāstīt, kā gāja viņam. Manā grupā bija iefiltrējušies arī tiešām neticīgie (ko gan tie dara šādā nometnē?), lai ņirgātos par visu kas svēts. Jāpiezīmē, ka viņi uzvedās tiešām neciešami un argumentēti nespēja pamatot savu viedokli gandrīz nevienā jautājumā! Lūk, te būs piemērs, kā notika diskusija:

Neticīgais: „Nu tad saki, vai Jēzus var radīt tik lielu akmeni, ka nespēj to pacelt?”

Es: „Jēzus visu var!”

N: „Bet ja jau viņš ir tik varens, kāpēc tad nevar pacelt to pašu akmeni?”

E: „Kas saka, ka nevar?”

N: „Tu.”

E: „Es nekā tāda neesmu teicis. Jēzus var visu.”

N: „Bet ja jau viņš var radīt akmeni, ko nevar pacelt?”

E: „Kāpēc viņam vajag celt kaut kādu stulbu akmeni?”

N: „Pieņemsim, ka vajag. Tad kāpēc nevar?”

E: „Ja tantei būtu riteņi, tā būtu autobuss...”

Diskusijas vadītāja: „Puiši, nomierinieties. Runāsim par ko citu.”

N: „Vai kristīgie ir žēlsirdīgi?”

E: „Protams!”

N: „Bet kāpēc viņi ir nogalinājuši tik daudz cilvēku?”

E: „Kas tās par muļķībām?”

N: „Kāpēc uzreiz muļķības? Krusta kari kā piemērs neder?”

E: „Kas tie par krusta kariem? Es nekā tāda nezinu!”

E: „Bija tādi. Un upuru tur bija daudz. Kā piemēru...”

N: „Provokācija! Tā ir provokācija! Tu centies novirzīties no tēmas!!!”

Šai brīdī mani palūdza aiziet palīdzēt sagatavoties Jaunā gada sagaidīšanai. Oponentam paveicās, jo citādi es viņu ātri vien būtu iebāzis maisā!

Uzzināju, ka Vientuļnieks tikmēr bija pametis nometni. Kā izrādās, kāda pazīstama dāma bija atbraukusi uz Iecavu un viņš tās dēļ bija upurēs visu iegūto atklāsmi... laikam jau ticība nebija patiesa...

Kā jau biju paredzējis, ugunīgās debates pie laba gala nenoveda. Pēc manas aiziešanas bija gājis jo karsti un maz trūka līdz kautiņam. Grupiņa neticīgo arī pameta nometni, pirms tam nolamājuši misionāru Viljamu par pedofilu un pederastu. Ir gan bezgoži... Jaunā gada sagaidīšana notika klusi, ļoti kristīgā garā.

1. janvāris, skola

Par šo dzīves posmu nevēlos daudz runāt, jo ne viena vien šķīsta asara tika nobirdināta atvadoties no brāļiem un māsām iekš Kristus. Ļaujiet man klusēt...

1. janvāris, autoosta

Uz sirds nesot Jēzus bērna asaru, iegāju autoostā. Atradu Rīgas autobusu un mēģināju pierunāt šoferi, lai viņš aizved mani par velti, kā to darītu krietns kristietis. Nebiju gaidījis tādu neatsaucību...

Es: „Bet man nav naudas.”

Šoferis: „Nu tad nekā.”

E: „Izņēmuma kārtā tev, brāli, parādīšu Jēzus asaru! Aizved mani!„

Š: „Puis, es tevi aizvedīšu uz Tvaika ielu.”

E: „Nu labi, var jau arī tā. Kaut kā uz mājām aiziešu.„

Š: „Kretīn, tinies!”

Kā Jēzus izdzina naudas mijējus no tempļa, tā naida pārņemtais šoferis izgrūda mani no autobusa. Bet es viņam neko nepārmetu, jo viņš neapzinās, ko dara.

1. janvāris, autoceļš A7

Stāvēju uz lielceļa un svētīju garāmbraucošās mašīnas. Neviena neapstājās un tās pat centās apbraukt mani, dažreiz pat signalizējot. Kāds parādīja nepieklājīgu žestu. Jā, grūti būt pārliecinātam kristietim tādā nežēlīgā pasaulē. Taču katram savs krusts pacietīgi jānes.

Beidzot apstājās liela kravas mašīna ar šoferīti, kas vēlējās parunāties. Tikām gandrīz līdz Ķekavai, kad uzzināju, ka viņš ved 20 tonnas alkohola! Kāda migla gan ir aizmiglojusi šī krietnā vīra acis! Tā taču ir tautas nodzirdīšana, kas ir labojama! Bargā balsī sāku šoferi strostēt un aicināju nākt palīgā sadauzīt šo Sātana dzērienu, taču tālāko notikumu pavērsienu nebiju gaidījis. Es tiku izlamāts, iekauts un izmests no mašīnas ar norādi iet uz Tvaika ielu. Nudien, mans krusta gājiens līdzinājās Golgātas gājienam.

1. janvāris, nu jau Rīga

Jau tumsiņā ieklenderēju Rīgā un, lai gan mans organisms no nepietiekamā uztura bija novārdzināts, tomēr saņēmu spēkus un iegriezos pirmajā iestādījumā, ko atradu – „La belle epoque” – lai palūgtu padzerties. Biju ārkārtīgi izslāpis. Lai gan neesmu pārāk izlepis, netīrais ceļmalas sniegs nešķita stipri pievilcīgs...

Lai gan man neklājas būt lepnam, tomēr trešais sūtījums uz Tvaika ielu man nelikās visai pieņemams. Naudas tak nebija un nebija sevišķas pārliecības, ka par Jēzus asaras parādīšanu šajā krogā ko dos...

Un te pēkšņi parādījās mans diskusijas oponents. Mans kristīgais gars jau tā vien sauca pēc viņa neticības nolīdzināšanas ar zemi, taču es jutos tik gurds...Kā izrādās, viņš bija kristīgāks nekā biju domājis un nopirka man tos 100 gramus, ko nometnē tā arī netiku baudījis. Pēdējiem spēkiem es satvēru glāzi un trīcošiem pirkstiem salēju rīklē... un pēkšņi nāca atklāsme...

Oponents neko nejautāja un nepārmeta, vien aicināja piebiedroties pie sava galdiņa, kur jau sēdēja daži nometnes dezertieri. Pēdējais, ko atceros, bija diskusija, kurā tika runāts par to, vai Jēzu var ielikt ziepju traukā...Kā šķiet, kaut kur dzirdēju arī Vientuļnieka balsi...

Dārgie lasītāji, jel neņemiet ļaunā, ka beigas var šķist sasteigtas. Neesmu nekāds Dikenss un rakstīt n-tās lapas man šķiet apgrūtinoši. Ja kas šķiet nepabeigts – piedomājiet. Un lai jūs nemulsina datumi - tā ir uz patiesiem faktiem un nometnes programmu balstīta nākotnes vīzija.