Reiz dzīvoja Madagaskaras pritonkrupis Gabriels. Saprotams, ir pilnīgi lieki stāstīt cik viņš bija krietns un solīds radījums. Kā jau visi Madagaskaras pritonkrupji, arī Gabriels lielāko dienas daļu pavadīja sisinādams kopā ar cikādēm un lamādams valdību. Naktīs gramdējās godam nopelnītā miegā un vispār baudīja tikumisku un augstākajā mērā cēlu dzīvesveidu. Dažreiz pie Gabriela ieradās pasērst pareģis Samuils. Tad viņi veseliem rīta cēlieniem apsprieda tādus eksistenciālus jautājumus, kā piemēram, iemeslus, kādēļ veikalos nav sviesta, vai Leips Peisahs ir ebrejs un tā tālāk un tā joprojām.
Kāda ir šī stāsta morāle? Vienkārša, dārgie draugi. Tāda, ka es gribēju jums pastāstīt to, ka Madagaskaras pritonkrupja Gabriela āda tika izkaltēta un tā pareģis Samuils izgudroja dūdas.
3 komentāri:
Par gadsimta muļķi nu nekā...
Un LeiBs, nevis Leips.
Kurš tad te solījās par muļķi rakstīt? Raksti pats, ja labpatīkas, es labāk pievēršos piezemētākām lietām.
Ierakstīt komentāru