Pag, tā laikam gan neturpināšu. Lai gan šāds izteiksmes veids raksturīgs pat izslavētiem spranču romantisma laikmeta literatūras dižgariem, Bellijai nepieciešams kas izsmalcinātāks – reālisms! Tāpēc neslavēsim nerra krietnumu (lai gan tāpat zināms, ka krietns viņš bija – vai kāds gan ir redzējis nekrietnu nerru?), bet ķersimies vērsim pie ragiem!
Reiz dzīvoja Gabriels, itin vienkāršs Rēzeknes skārdnieka dēls. Nevarētu teikt, ka viņa dzīve būtu piedzīvojumiem pārbagāta, taču sava romantikas lāse tur tomēr bija. Piemēram, ikdienišķais gājiens uz skārni pie miesnieka Leiba pēc kauliņiem zupai. Pēcāk nekrietnie vācieši no Leiba ādas gan uztaisīja abažūru un lika manīt, ka visi Leiba draugi un paziņas arī tiek uzmanīti.
Pēc gadiņa Rīgā varēja ievērot staltu jaunekli, kas drasēja pa bulvāriem kā brašākais hipodroma aidinieks. Retais spētu pateikt, ka tas ir mūsu paziņa Gabriels, tagad jau Gavrila. Šis izteiksmīgais un apgarotais vaigs ar spožu cilindri galvā likās kā radīts cēliem darbiem! Paši saprotam, ka radošo dzirksti nevar zaudēt malkas placī vai strūdzinieka darbā, tāpēc nebrīnīsimies, ja pamanīsim mūsu draugu vienā vai otrā augstākā sabiedrības dinejā jau kā Panu Gavrilu. Nenoguris viņš tērzēja ar pašu sabiedrības krējumu un vēl no rīta atrada spēkus radio gurdenā balsī nobērt kādu izmeklētu domugraudu, piemēram: „Kāpēc kāpostu kaceni tiek neracionāli izmantoti – izsviesti, lai gan tos varētu izmantot erzacsvilpaunieku ražošanā?”.
Gadi gāja un Gavrila novecoja. Nevarētu teikt, ka viņa asais prāts laika gaitā būtu notrulinājies. Diemžēl viņa sejā skarbi sāka parādīties smagie pagātnes pārdzīvojumi, padarot par, izsakoties kāda spranču romantisma laikmeta literatūras dižgara vārdiem, Cilvēku, Kas Muļķis. Reti kurš piegāja klāt, lai ar viņu parunātu. Visi tikai zviedza kā kutināti, Gavrilu uzskatot. Kāds pat iedāvināja nerra cepuri.
Raksta autors bija nolēmis uzmeklēt šo Cilvēku, Kas Muļķis un noskaidrot viņa traģisma cēloņus. Ieraugot Gavrilas fizionomiju, autors diemžēl nebija spējīgs nedz runāt, nedz paiet, nedz vispār ko sakarīgu darīt, jo šī cilvēka seja bija vienkārši fenomenāli dumja!
Klīst baumas, ka tikai viens fotoaparāts spējis iemūžināt Cilvēka, Kas Muļķis seju un arī tā bilde esot samērā neskaidra.
Gavrila bija jokdars brašs;
Viņš ļaužus āzēja.
Viņš ļaužus āzēja.
Reče nu, te tā bilde:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru