Viņš bija sirms un viens. Ik rītu iznākot uz lieveņa un skatoties jūrā viņš to apjēdza ar nemitīgi pieaugošu sāpi. Sirms un viens. Raupjie pirkstu gali pieskārās iekritušajiem vaigiem, kurus sedza nekopti bārdas kušķi. Sirms un viens. Un dūmakaini zilās acis nekustīgi skatījās tālumā - to kaktiņos iezagās sāļa glazūra. Sirms un viens. Un tā tas paliks uz atlikušajām mūža dienām. Vai arī nedēļām, mēnešiem un, nedod Dievs, gadiem.
Viņš vēlējās mirt. Ak Kungs, kā viņš pēc tā alka - katru vakaru viņš lūdza Dievu, lai sūta tam nāvi un katru rītu negribīgi cēla smagos plakstus, lai lūkotos vecajos griestu dēļos, kas bijuši liecinieki viņa dzimšanai, jaunībai, pilnbriedam, norietam un tikai nāvi nav redzējuši, un likās, ka tie noraugās pretī ar žēlumu - drūpstošā krāsa lija kā klusas asaras, bet paši čīkstēja kā griezīgi vaidi.
Jau trīsdesmit sesto gadu viņš pienāca pie spoguļa un raudzījās savā sejā, kas negribēja skatīties pretī. Jau trīsdesmit sesto gadu viņš ik rītu pienāca pie galda un pārlasīja vienu un to pašu zīmīti. Tinte jau galīgi izdzisusi, bet tas nekas - viņš zināja katru vārdu no galvas, viņš redzēja katru burta loku. “Telegramma. Jūsu sieva nomira. 1932.gada 12.oktobris.“ Jau trīsdesmit pirmo gadu pie viņa nenāca neviens vairs ciemos, jo trīsdesmit trešo gadu viņš nerunāja. Un trīsdesmit trešo gadu viņš neēda un nedzēra.
Viņš bija sirms un viens un ik rītu ar pieaugošu sāpi skatījās jūrā, kas viņa dzīvo ķermeni bija neskaitāmas reizes izskalojusi atpakaļ krastā, kā nevēlamu bērnu. Pie lieveņa karājās sāļā vēja un lietus plosītie cilpu pārpalikumi. Kaut viņu tā spētu saplosīt vējš un krusa, kad cilpas galā karājās, bet saira vien kokvilnas pavedieni un viņš atkal stāvēja uz savām kājām.
Toreiz viņam bija 129 gadi un viņš nespēja nomirt. Es vakar gāju garām viņa mājai - un viņš stāvēja uz sava lieveņa. Viņam bija jau 171 gads un viņš joprojām nespēja nomirt.
Labi, labi, es jokoju. Patiesībā viņš nomira 1928.gada 21.novembrī no pneimonijas, savukārt sieva viņu pārdzīvoja par 14 gadiem un nomira cita vīrieša apskāvienos. Nu nemirs tak viena!
6 komentāri:
1928. gadā tik varenu slimību vēl nebija. Ja kāds mira, tad vai nu no mēra, vai arī no spitālības.
dārgais draugs, pneimonijas simptomus aprakstīja jau hipokrāts un viņš, ja nemaldos, nomira kādu laiciņu pirms 1928.gada.
Acīmredzot Hipokrāts būs bijis varen spējīgs pareģis!
tu tak saproti, ka pneimojija ir prastākais plaušu karsonis un ar to ļautiņi slimo gadu simteņiem?
Glupības. Agrāk bija tikai divas slimības - mēris un spitālība. Un ārstēja arī tikai ar divām metodēm - asins nolaišanu un sātana izdzīšanu.
vēl bija plānprātība, kas ir saglabājusies līdz pat mūsdienām.
Ierakstīt komentāru